Izlasot rakstu «Aicina nolikt ziedus Svētbirzī»18. marta «Jelgavas Vēstnesī», pārņem divējādas izjūtas. Faktiski tas ir katru gadu. Represētie tiek pamanīti divreiz gadā – 25. martā un 14. jūnijā. Vēl 18. novembrī atsūta apsveikumu valsts svētkos. Tā gan Rāviņa kungs tikai spodrina savas spalviņas, jo, lūk, ir arī vēlēšanas un nemaz netīk pamest ērto krēsliņu.Nepārmetīšu Rāviņam nogrieztās pensijas, tur viņam, par laimi, nav teikšanas, lai gan «zemnieki» šo likumu atbalstīja, taču, tā kā ikdiena man jāvada četrās sienās, jo represētajiem likvidētas mēnešbiļetes, gan rodas pretestība pret to, kas notiek Jelgavā.Katru gadu esmu bijusi Svētbirzī, bet šogad turp nedošos, jo man nav divu lieku latu, kas jāmaksā par braucienu. Dzīvoju pilsētas nomalē, tāpēc uz katru pusi jābrauc ar diviem autobusiem, turklāt tos nav iespējams saskaņot, jo puse reisu izņemta no grafika.Ne Rāviņš, ne Salkazanovs to nesaprot, jo vizinās limuzīnos, lai gan viņiem būtu ieteicams dažreiz iemiesoties parasto ļaužu ādā. Vai par daudz prasīts? Pirmoreiz mani represēja, kad man bija 16 gadu, otrreiz – pēc 60 gadiem. Paldies, ka neļaujat aizmirst to, kas patiesībā esam! Kāda gan cieņa pret represētajiem, par ko liekulīgi raksta Domes avīze?Elgitija Grustava, represētā
