Latvijas Republikas premjera biedrs – kungs Ainars Šlesers – taurē kā sirēna.
Latvijas Republikas premjera biedrs – kungs Ainars Šlesers – taurē kā sirēna. Būdams viens no likumpaklausīgiem pilsoņiem, kas ne tikai rada materiālas (un morālas!) vērtības, maksā nodokļus un cītīgi apmeklē baznīcu (īpaši pirms Saeimas vēlēšanām), viņš mīl arī tradīcijas un svētkus kā tādus.
Elektroniskie mediji pavēruši nelielu ieskatu dižā valstsvīra personīgajā dzīvē, paužot, ka aizvadītajā nedēļas nogalē viņš piedalījies populārajos Zvejnieku svētkos kādā Vidzemes piekrastes pilsētiņā. Klausītājus pārsteidza pieredzējušā politiķa un vēl pieredzējušākā uzņēmēja vājā nervu sistēma. Viņš, lūk, kompānijā ar citiem pasažieriem, tostarp bērniem, vizinājies kādā zvejnieku laivā. Tad viņš konstatējis, ka laiva (vai «kuģītis») neesot aprīkots ar glābšanas inventāru. Bet, ak, kronis visam! – kuģa kapteinis jeb stūres vīrs esot (visiem redzot!!) iemalkojis latviešu tradicionālo alu (uz kuru joprojām grūti attiecināmi noteikumi par alkoholisko dzērienu tirdzniecību un par kura statusu mūsu valstsvīri nespēj vienoties gadiem ilgi!!!).
Tā, bez šaubām, ir nepieļaujama, bezatbildīga nolaidība – vizināt cilvēkus bez reālām iespējām viņus (nelaimes gadījumā) glābt. (Savukārt kapteinis noteikti divkārt nav gudrs, ja, pirmkārt, pie vadības stūres dzēris alu, otrkārt – dzēris to, A.Šlesera kungam redzot. Iedomāsimies šoferi, kurš demonstratīvi tukšo «aliņu» ceļu policista acu priekšā! Neprāts!) Ļoti gribas ticēt, ka pēc tik plašas rezonanses sabiedrībā tiešām tiks kaut kas mainīts likumos, noteikumos un paragrāfos, lai paredzētu elementārus drošības pasākumus un inventāra nepieciešamību arī masveidīgajās Zvejnieku svētku jūras promenādēs.
Taču nedaudz novērsīsimies no Šlesera kunga subjektīvā (visnotaļ pamatota) sašutuma par potenciālo apdraudējumu (arī) viņa dzīvībai, bet pajautāsim gan šā nelaimīgā kuģīša īpašniekam, gan desmitiem, simtiem citu Latvijas zvejnieku: vai tad tā nav daļa no viņu sūrās ikdienas – plikiem un nabagiem doties pretī stihijai bez oficiāli atzītiem glābšanas līdzekļiem? Ievērosim: premjera biedrs ir ierosinājis stingrāku noteikumu ieviešanu «masu pasākumu laikā». Apsveicami, taču – vai pietiekami? Viņš netika sacījis, ka būtu jāpanāk, lai arī ikdienā, selgā dodoties, zvejniekiem tiktu garantēta drošība.
Vai tas neliecina, cik tālu no vienkāršās tautas vajadzībām, reālās dzīves ir distancējušies valdības vīri? Vai arī to, ka viņiem ir pataloģiski sabeigta, nestabila nervu sistēma. Raugi, Šlesera kungs piedzīvojis «šoku», neatrodot laivā glābšanas riņķi. Viņa tiešais boss premjers Einārs Repše savulaik, pirms Saeimas vēlēšanām, klauvēdams pie potenciālo vēlētāju durvīm un vervēdams viņu balsis, arī piedzīvoja «šoku», ieraudzīdams piečurātas kāpņu telpas un nabadzību dzīvokļos.
Vēl jau nav dzirdēts, bet ļoti iespējams, ka kāds ministrs vai deputāts «dabūs šoku», gabaliņu pabraucis tramvajā un «pēkšņi izdzirdējis» rupju lamāšanos krievu mēlē. Vēl kādu varētu ķert pat nervu sabrukums, ja ar personīgo auto iznāktu pabraukt pa Jelgavas ielām. Bet kāda no Saeimas «lēdijām», kas zina, nokristu ģībonī, ja vien nāktos ieraudzīt bezpajumtnieku gājēju pārejas tunelī vai cienājamies ar brokastīm pie viņiem vienīgā pieejamā «zviedru galda» – atkritumu konteineriem.
Kas zina, varbūt Latvija vispār paliktu bez politiķiem? Bet varbūt tieši otrādi: ja pēc katra «šoka» sekos konkrēts likums, mēs beidzot tiksim pie ielām bez bedrēm, pie sabiedrības, kurā jēli nelamājas, pie sociālajām garantijām, kas vēstures mēslainē aizmēztu tik izplatīto jēdzienu «bomžs»? Tas gan nešķiet reāli. Jo tādā gadījumā katras nozares ministram, katram deputātam būtu jāpiedzīvo vismaz viens kārtīgs «šoks», bet tas, kā zināms, ir veselībai un dzīvībai bīstami. To nevar gribēt kaut vai tādēļ, ka vienubrīd visa mūsu valdība varētu kļūt šokēta, tas ir, rīcībnespējīga…
Lūk, tādēļ arī vairums politiķu un valdības vīru nestaigā kājām, reti apgrozās reņģēdāju vidē un arī citādi arvien vairāk distancējas. Saudzē savu veselību un tātad valdības rīcībspēju.
