Lasot Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisijas pārskata ziņojumu cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības lietā, rodas sajūta, ka klausāmies populāro fabulu par zivīm, makšķeri un makšķernieku.
Lasot Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisijas (VITAK) pārskata ziņojumu cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības lietā, rodas sajūta, ka klausāmies populāro fabulu par zivīm, makšķeri un makšķernieku. Fabulas morāle ir secinājumā, ka labāk makšķerniekam tomēr dot rokās makšķeri, lai pats mācās zvejot zivis un sevi apgādāt, nekā dot viņam zivis, ko ir sazvejojis kāds cits. VITAK ziņojumā tiek secināts pretējais – makšķernieks turpina pārstrukturēties un meklē modernākas makšķeres, un, kad tas būs izdarīts, lielie lomi būs garantēti. Taču Saeimai, kā izrādās, pret šo naivumu nav nekādu iebildumu, tāpēc cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi tikko ir atbalstīti vēl uz diviem gadiem. Iespējams, ka deputāti noslogotības dēļ uzmanīgi neizlasīja VITAK pārskata ziņojumu, citādi viņiem noteikti būtu radušies vairāki jautājumi, uz kuriem atbilde nav sniegta.
Pirmkārt, ziņojumā trūkst nopietnas patērētāju interešu analīzes. Secinājums, ka tirgus aizsardzības pasākumi nenovedīs pie vispārēja gaļas pārstrādes produktu cenu kāpuma vietējā tirgū un eksportā, ir vairāk nekā apšaubāms. Vispirms jau tīri aritmētiski.
Otrkārt, negribas ticēt VITAK apgalvojumam, ka Krievijas krīzei nav nekāda sakara ar cūkgaļas ražošanas sektoru Latvijā.
Treškārt, visai ciniska šķiet
VITAK prasība uzrādīt oficiālos datus par nelegālās cūkgaļas apjomiem Latvijā, kurus būtu apkopojušas atbilstošās valsts pārvaldes institūcijas. Nedz muita, nedz sanitārā robežinspekcija nevar veikt nekādu uzskaiti par produkciju, kuras ievešanu Latvijā nav konstatējušas. Taču būtu nejēdzīgi noliegt nelegālās gaļas klātbūtni Latvijas cūkgaļas tirgū.
Ceturtkārt, liekas neticami, ka «īpašu zaudējumu pasvītrojošais faktors ir tas, ka laikā, kad industriju ietekmēja lētā importa krīze, industrija atradās tieši restrukturizācijas procesa vidū». Kas no tā? Piensaimniecība arī atrodas pārstrukturizācijas procesa vidū. Teorētiski restrukturizācijas process ir nebeidzams, tāpēc jebkura nozare vienmēr atrodas kādā no restrukturizācijas procesa posmiem. Īsi sakot, šāds apgalvojums ir vienkārši muļķīgs. Tā vietā, lai mudinātu cūkgaļas ražotāju censties samazināt produkcijas pašizmaksu un uzlabot tās konkurētspēju, VITAK darbojas pēc padomju principa – meklē ārējos ienaidniekus, kas, lūk, apdraudot Latvijas cūkaudzēšanas nozari. Kā redzams no niecīgā eksporta apjoma, ne Latvijas cūkgaļa, ne cūkkopības nozare kopumā ārpus Latvijas nevienam nav īpaši vajadzīga. Latvijas cūkgaļas ražotāju lielākie ienaidnieki ir nevis aiz robežām, bet tepat Latvijā.
Taču uzvārdu šoreiz vēl nenosauksim, lai katrs padomā, kuri tie ir.
Piektkārt, diskutabls ir arī minimālais to cūku skaits fermā, kas tiek uzskatīts par komerciāli izdevīgu. Pēc VITAK domām, optimālais skaits ir 50. Atļaušos iebilst. Būsim godīgi, lielākā atšķirība starp importēto un Latvijā ražoto cūkgaļu ir tās pašizmaksa, tātad tirgus cena. Kāpēc igauņi spēj samazināt pašizmaksu cūkgaļai, bet Latvijas ražotāji nespēj? Acīmredzot, skaitlis 50 ir pilnīgi «no gaisa grābts». Tam nav nekāda ekonomiskā pamatojuma. Komisijai vajadzēja vispirms izpētīt, cik cūkām ir jābūt fermā, lai cūkgaļa būtu konkurētspējīga.
Neder 50, ņemsim 500, neder 500, ņemsim 1000. Varbūt ir lietderīgi uzsākt masveida cūksaimniecību apvienošanu, nevis paaugstināt ievedmuitu? VITAK ziņojumā trūkst viena cipara, kurš patiesībā ir ļoti svarīgs. Cik Latvijas ražotājiem izmaksā kilograms cūkgaļas? Tad vajadzētu paanalizēt, kāpēc tik daudz. Latvijā šā gada 1. jūlijā bija vairāk nekā 55 tūkstoši fermu, kurās ir mazāk nekā 50 cūku. Tātad šīs fermas pat VITAK atzīst par nerentablām. Varbūt pietiks izniekot valsts naudu, bezcerīgi subsidējot bezizejai nolemtās ražotnes? Pienācis laiks, kad cūkgaļas ražošanai Latvijā vajadzētu no hobija pārvērsties par nopietnu pelnošu un konkurētspējīgu lauksaimniecības nozari. Ja tas nenotiks, tad Zemkopības ministrijai ir jāsāk izsvērt, vai Latvija vispār var atļauties ražot cūkgaļu.
Tas ir normāls tirgus ekonomikas process, ka dažādās valstīs attīstās dažādas lauksaimniecības nozares.
Piemēram, Latvijā – piensaimniecība, Igaunijā – cūkgaļas ražošana. Nevar visu gribēt.
Katrā ziņā uz Latvijas eirointegrācijas fona šie cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi izskatās vienkārši nožēlojami, tie nedara godu ne Latvijas cūkgaļas ražotājiem, ne valstij kopumā. Pats interesantākais sāksies tad, kad Eiropas Savienības valstis analogus pasākumus piemēros citām Latvijas precēm, kas ir konkurētspējīgas un tiek eksportētas uz ES. Tādā gadījumā vienas nozares nemākuļu dēļ Latvijas ražotāji cietīs zaudējumus arī citās nozarēs. Dari, ko darīdams, apdomā galu!
