Vairākas kafejnīcās mūsu rajonā apmeklētāju vērtējumam tiek pasniegti dažādi pavāru vīriešu gatavotie ēdieni. Un tie, jāatzīst, patiesi ir gardi «mākslas darbi», radīti ar entuziasmu.
Vairākas kafejnīcās mūsu rajonā apmeklētāju vērtējumam tiek pasniegti dažādi pavāru vīriešu gatavotie ēdieni. Un tie, jāatzīst, patiesi ir gardi «mākslas darbi», radīti ar entuziasmu.
Krodziņā «Tobago» strādā Andris Brūveris. Viņš atzīst, ka kļuvis par pavāru tādēļ, ka ēst gatavošana bijis vienīgais, ko viņš pratis, turklāt jau no bērna kājas. Uz jautājumu, vai kulinārija nav jau izsenis sievietei piedēvēta nodarbe, Andris atbild noraidoši un ar pārliecību: «Nekādā gadījumā tas nav tikai sievietes darbs! Katram normālam vīrietim jāprot pagatavot sev ēdienu, lai nav jāgaida sieva mājās.» Pavārs atzīst, ka viņam darāms smags darbs, jo nav viegli cauru dienu karstumā nostāvēt desmit stundu. Taču viņa veikums ir mākslas darbs. «Mums tās labās garšas īpašības ir jāizjūt, to nevar visi.» A.Brūveris vienu nedēļu strādā krodziņā, bet otru atpūšas un gatavo maltītes mājās, par ko sieva gan neesot sajūsmā.
«Tobago» ēdienkartē esot tādi ēdieni, kādu nav nekur citur Jelgavā, bet visas receptes ņemtas no grāmatām, šo to piedomājot klāt. A.Brūverim vislabāk garšojot labi pagatavotas zivis.
Krodziņa «Tobago» šefpavāre Signe Ostrovska smaidot teic, ka vīrieši ir labi pavāri, nemaz neatpaliekot no sievietēm. «Priekšstats, ka vieta pie plīts ir domāta sievietei, bija padomju laikā, kad arī smagās iepirkumu somas no veikala stiepa daiļā dzimuma pārstāves. Pavāram ir vajadzīgs talants, viņam jāprot pasniegt klientam to, ko viņš vēlas, ko gaida,» uzsver S.Ostrovska. Viņa sevi labprāt iepriecinot ar dažādu veidu strogonoviem, arī mājinieki tiek pie gardām Signes maltītēm.
Juris Priedājs ir praktikants bistro «Jurate». «Šis darbs ietilpst Jelgavas Amatu skolas mācību programmā. Man patīk labi paēst un patīk arī pagatavot maltīti. Tādēļ domāju, ka būšu pavārs. Sākumā gan šaubījos, bet Amatu skolā mācās tik daudz meiteņu, ka nolēmu iestāties un nenožēloju!» smaidot teic Juris, piebilzdams, ka labākie pavāri ir vīrieši. Viņš uzskata, ka dzīvē katram ir jāizvēlas, ko darīt. Neviens taču nepiedzimst ar tādu kā bausli šūpulī: «Tev būs taisīt ēst!»
Topošais pavārs labprāt gatavo lazanju, kas ir puiša mīļākais ēdiens, un šašliku. Juris uzskata, ka labam pavāram ir jābūt īstenam entuziastam. Viņš praksē jūtas O.K., tikai grūti esot ilgstoši nostāvēt kājās.
Ozolniekos bāra «Meka» galvenais pavārs Ēriks Osis izvēlējies mācīties Aizkraukles rajona Vecbebru tehnikumā, pēcāk, jau praktizējoties galvaspilsētā, viņam izvēlētā profesija iepatikusies arvien vairāk. Un kā nu ne, ja bija viss nepieciešamais – talants, atbalsts un uzticēšanās viņa prasmei. «Tad tā lieta aizgāja, un nu jau savā specialitātē strādāju pusotru gadu. «Mekā» esmu galvenais pavārs, un bāra ēdienkartē piedāvātie ēdieni tiek gatavoti pēc manis izdomātām receptēm,» tā Ēriks. Labprāt viņš gatavo zivi, viņam patīk laša steiki un vīna mērces. Bet mājās gan viņš ēdiena gatavošanu atstājot citu ziņā. Pavāra gaumē ir pikanti ēdieni, taču tiek ievērotas klientu dažādās vēlmes.
Vai pavārs ir mākslinieks? «Neapšaubāmi, tikai ēdienu autoram ir grūti būt tādam, jo apmeklētāju vēderos tik ātri pazūd rūpīgais darbs. Taču galvenais, ka ēdējiem prieks! Manuprāt, ēdiens garšo vislabāk, ja tam pievienotas īstās garšvielas un tas gatavots labā garastāvokli,» uzsver Ēriks.
Puisim ir skaidra atbilde uz jautājumu, vai virtuvē jārosās tikai un vienīgi sievietei: «Tas priekšstats mainās uz otru pusi – tagad ēdienu gatavo vīrieši. Es pazīstu ļoti daudz pavāru vīriešu, pat vairākums pavāru ir vīrieši, turklāt viņi ir īsti profesionāļi.»
Tātad, dāmas, mēs pārāk ilgi esam ieņēmušas vietu, kas patiesībā nemaz nav tikai mums vien atvēlēta!
***
Bistro «Jurate» apmeklētāji Albīns Mazurs un Pauls Jēkabsons ir vienisprātis: «Mēs nezinām, kurš – sieviete vai vīrietis – ēst gatavojis kafejnīcā, bet katrā mājā virtuvē ir jārosās vīrietim, jo kungi ir labākie pavāri un tā tam arī jābūt! Ir zināmi gadījumi, kad sievas vispār tiek izraidītas no virtuves, kad tur brīvi fantāzijai ļaujas vīri, lai pēc tam ar gastronomiskiem brīnumiem pārsteigtu ģimeni.»
Abi kungi atzina, ka mājās pa virtuvi rosoties kopā ar sievu, tomēr sieva zinot vairāk. A.Mazurs teic: «Esam auguši laikā, kad sievietēm bija jāvāra, tādēļ sieviņa zina, kādi pipariņi un kad jāpieber.» «Jā, jā, tā ir,» piekrīt P.Jēkabsons. «Mēs palīdzam, protam olu izcept, kartupeļus nomizot. Ja kaut kas piedegtu – nekas. Pašam vien jāēd.»
Abi labprāt baudot gruzīnu virtuvi, piparus, kečupu. Latviešiem raksturīgos ēdienus viņi atstājot svētku reizēm, «kad jāēd zirņi un zivs, jo zvīņas jāglabā makā – lai būtu naudiņa».
