Santa Biļinska rūpējas par LLU dravu, konsultē Zemgales biškopjus un audzē bišu mātes
Ir vēla pēcpusdiena, karstums vēl nav mitējies, un Santa sadrupina praulus, lai, ar dūmekli mierinot satrauktās bites, izrādītu Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) dravu Strazdu ielā. Sapampušie pirksti bez vaicāšanas stāsta, ka pie bitēm aizvadīta krietna dienas daļa. «Viena saime šodien tāda agresīva,» viņa pie daudzajiem kodieniem svelmē jau pieradusi. Tagad bitēm ir «tukšais» laiks, jo vairums augu noziedējuši. Papildu nemieru darbīgajiem kukainīšiem rada tveice, tāpēc arī vasaras vidū cilvēki biežāk sūdzas par bišu kodumiem. Pašlaik bites vairāk uzturas stropos, aizvāko piepildītās šūnas, audzina jauno paaudzi un sargā māju. Bet bitenieki izsvieduši medu un līdz viršu ziedēšanas trakumam var atvilkt elpu. Uzdevums – saglabāt vietējo medus biti«Vakar viens biškopis zvana un saka – tās itāļu bites gan ir labas, pat vecos ievārījumus no pagraba iznesa ārā!» Santa stāsta, ka bezienesuma laikā bites nāk gan biškopja mājās, gan apciemo svešiniekus. Dažas pasugas tiešām esot niknākas par citām, taču visbiežāk paši cilvēki mēdzot izsaukt kukaiņu agresivitāti. LLU dravas iemītnieces, lai gan mīt gana apdzīvotā pilsētas daļā, garāmgājējiem nopietnu skādi nav nodarījušas. «Ar šo kukaini var sadzīvot,» saka Santa.S.Biļinska Strazdu ielas saimes aprūpē trešo vasaru. Viņas un jaunā zinātnieka Jāņa Tropa mērķis ir saglabāt Viduseiropas tumšo biti, ko mūsu biškopji vēlas dēvēt par Latvijas tumšo biti. «Mūsu bites nepastāvīgos laikapstākļus panes labāk, turklāt ir izturīgākas pret slimībām,» skaidro biteniece. Taču, kad izaug zināma jauno bišu masa, māte esot naska uz spietošanu. Santa ir lepna par pilsētas bišu šīsvasaras darbu. Būdamas «jelgavnieces», pusotra kilometra rādiusā ap Strazdu ielu 1 viņas atradušas tik daudz ziedu, ka stropos uzlikta jau otrā medus telpa. Kliedējot bērnu grāmatās redzēto, ka bites medu uz stropu nes spainīšos, Santa skaidro, ka tam gan kalpo tā sauktā medus guza. Vispirms «izlūki» aplido apkaimi, tas vēsti par labākajām ziedu vietām nes uz stropu un darba bitēm nodod ziņas, kā atrast ceļu. Bites no ziediem savāc nektāru (tajā ir 70 procentu ūdens un 30 procentu cukura), tad atnes uz mājām, kur čaklās darbinieces jau sagaida stropa bites. Atvemjot nektāru no vienas guzas uz citu, pamazām nogatavojas medus, ko stropa bites iepilda kāres šūniņās. Kad tās pilnas un medus gatavs, šūnas tiek aizvākotas ar vasku. Vairāk, nekā nepieciešamsInteresanti, ka medus bite atšķirībā no citiem kukaiņiem nektāru vāc vairāk, nekā tām vajag ziemai, tāpēc pietiek arī cilvēkam. To rāda skaitļi – saimes ziemošanai nepieciešams ap 13 – 20 kilogramu medus, taču sezonas laikā vienā stropā tiek sanests pat 50 kilogramu garduma. Tā teikt – nodrošinājums grūtiem laikiem. Ja medu bitēm neatņemtu, ar to nekas nenotiktu, jo saldā viela ir ideāls konservants, kas nekad nebojājas. Ačgārns ir uzskats, ka kristalizējies medus gatavots no cukura vai arī kļuvis vecs. Šā pavasara ziedu medus patlaban jau ir kristalizējies balts, kas parāda, ka medus tiešām ir īsts. Par ekskluzīvu preci Santa dēvē viršu medu, kas nekad nekristalizējas un vienmēr saglabā krēmveida konsistenci. «Tas ir medu medus, vērtīgākais un dārgākais,» viņa stāsta. Specifiskā garša rodas ne tikai no viršu nektāra, bet arī no ievākšanas tehnoloģijas – tradicionāli to no kārēm dabū presējot, jo izsviest nav tik vienkārši. Tādējādi klāt nāk vaska piegarša, kopā veidojot veselu buķeti. «Mīts, kurš laikam nemirs nekad, ir stāsts par liepziedu medu,» saka Santa. Daudzi domā, ka tas iegūts no liepām, taču tas ir visparastākais dažādu vasaras pirmās puses ziedu medus. Atsevišķi no liepām ar rūpīgu darbu medu ievākt varot, bet tā garša tāpat kā viršu kārumam ir ļoti specifiska – līdzinās aromātam, kāds jūtams aptiekās. «Nektāra vākšana sākas ar pavasara puķēm, ziedošiem augļudārziem, pienenēm,» stāsta biteniece. Nākamais cēliens ir meža avenes un pļavu zāles, kas šogad esot ziedējušas sevišķi spēcīgi. «Mitrums un siltums lika pļavu puķēm spēcīgi izziedēt, ļaujot saprast, ka pļavas mums nemaz nav tik nabadzīgas.» Pēc vasaras medus nāk liepu ziedēšanas laiks, bet tās nomaina ražens nektāraugs ugunspuķes. Savukārt vasaras otrajā pusē, kad dienas būs karstas, bet naktis vēsas, bites no lapām vāks izsvīduma medu. «Cilvēkiem tas ir viens no augstvērtīgākajiem mediem, bet bīstams pašām bitēm, jo tajā ir daudz minerālvielu un ziemā bitei tas neder,» stāsta dravniece. Tāpēc vasaras otrajā pusē to bitēm atņem, bet vietā dod cukura sīrupu, no kā čaklie kukainīši sev pagatavo daudz vieglāk sašķeļamu medu ziemas maltītei. Sāka no nekā«Biškopībā ienācu kā tāds pelēkais zvirbulītis,» Santa atklāj, ka viņas aizraušanās ar bitēm sākās pirms 20 gadiem, kad pēc Vecbebru Biškopības skolas absolvēšanas devusies strādāt uz kolhoza bišu dravu. Toreiz viss bijis daudz vienkāršāk, jo galvenā rūpe bija tikt pie medus. Vasaras otrajā pusē izsviestais kārums tika aizgādāts, par to uzreiz saņemta samaksa, tāpēc nebija jādomā, kur un kā realizēs.Pēc valsts neatkarības atgūšanas Santa nodibināja ģimeni, pakāpeniski izveidojās liela drava ar 150 saimēm, ar ko varēja arī pelnīt. Taču līdz ar izmaiņām ģimenes situācijā ar visām saimēm nav spējusi tikt galā, tāpēc dravu krietni samazinājusi. Nu galvenā nodarbe ir ievest bišu mātes un tās tirgot biteniekiem. «Vēl sāk iepatikties biškopju konsultēšana,» Santa teic, ka viņas pārziņā ir Vidzemes reģions un tagad arī Zemgale. «Jūs ne tikai kviešus audzējat, ir te arī bitenieki,» viņa smej.Cenu nosaka mazie biškopjiIerasts, ka medu bitenieki pārdod puslitra un trīslitru burkās. Medus ir smagāks par ūdeni, tādēļ precīzāks trauks medus kilograma ietilpināšanai būtu 700 mililitru burciņa. Trīslitrenē var saliet līdz četrarpus kilogramu medus. Var teikt, ka bitenieki ir teju vienīgā sabiedrības daļa, kas krīzes laiku pārdzīvojuši, grūtības nemanot. Medus cenu visu šo laiku izdevies noturēt vienā līmenī – trīsarpus, četri un vairāk latu par kilogramu. Medus cenu nosakot mazie bitenieki, kuru Latvijā ir ļoti daudz. «Atnāk uz tirgu pircējs un saka – kāpēc jūs gribat 13 latu par trīslitru burku, ja mans kaimiņš pārdod par sešiem latiem?» situāciju raksturo Santa. Turēdams dažas saimes vien hobija līmenī, mazais bitenieks tiešām puspadraugam savam kaimiņam medu atdod lētāk, taču profesionāļiem jāmaksā nodokļi un dravā jāveic lieli ieguldījumi. Tā kā pagājušajās vasarās ievākums bija mazāks, arī sīkdravnieku aktivitātes noplakušas, tādēļ cena turas pat krīzes laikos. «Cilvēki jau pačīkst, bet nopērk arī par 15 latiem trīslitru burku,» saka S.Biļinska. Biteniece stāsta, ka šajā vasarā, kas gan par karstu pat bitēm, ievākums ir ļoti laba. «Karstuma pirmā nedēļa vispār bija ideāla – medus pats lija stropos.» Tagad tas gatavs, daļa bitenieku to jau izsvieduši, tāpēc bauda atelpas brīdi. Līdz viršu ziedēšanas trakumam augustā.
