Pasaulē daudzas valstis ir slavenas ar saviem vīniem. Bieži vien nezinām to izgatavošanas vēsturi, kas ir saistīta ar daudziem interesantiem faktiem.
Pasaulē daudzas valstis ir slavenas ar saviem vīniem. Bieži vien nezinām to izgatavošanas vēsturi, kas ir saistīta ar daudziem interesantiem faktiem. Tuvojoties Vīna svētkiem, aicinām iepazīties ar dažu valstu tradicionālo vīnu ražošanas vēsturi.
Vārds «Spānija» mūsu iztēlē uzbur vēršu cīņas un kaisles pilnās flamenko dziesmas un dejas. Taču Spānija ir ierakstījusi arī neaizmirstamas lappuses vīna pasaulē un tā tapšanas vēsturē.
Ibērijas pussalai, uz kuras atrodas arī Spānija, ir gandrīz 3000 gadu ilga vīna gatavošanas vēsture. Ar vīnogu audzēšanu un vīna gatavošanu Spāniju iepazīstināja feniķieši, kuri no 1000. līdz 700. gadam pirms Kristus gar Vidusjūras piekrasti dibināja dažādus preču maiņas punktus. Kad Ibērijas pussalu iekaroja romieši, tie atļāva vietējiem iedzīvotājiem audzēt vīnogas un gatavot vīnus. Vīnogas audzēja visur gan līdzenos laukos, gan kalnu nogāzēs. 7. gadsimtā Ibērijas pussalas lielākajā daļā saimniekoja musulmaņu mauri, kuri iepazīstināja spāniešus ar spirta destilācijas metodi. Tas bija sākums stiprināto vīnu izgatavošanai Spānijā, no kuriem pasaules vārds pieder heresam (šerijs) un malagai.
Mūsdienās Spānijai pieder lielākās vīnogulāju platības pasaulē. Tās aizņem 1,5 miljonus hektāru. Kaut arī Spānija ir trešā pasaules lielākā vīna ražotāja, vīnogulāju ražas, salīdzinot ar Franciju un Vāciju, ir zemas. Spānijā ir ap 600 dažādu vīnogu šķirņu, kuras lieto vīna gatavošanai. Tikai 20 šķirnēm, kuras sedz 80% no vīnogulāju platības, ir praktiska nozīme. Nozīmīgākās ir gaišo vīnogu šķirnes ‘Airen’, ‘Pedro Ximenez’, ‘Palomino’, sarkanās ‘Garnacha Tinta’, ‘Tempranillo’, ‘Graciano’, ‘Mazuela’ un citas.
Spānijā vīnogu audzēšanu, vīna ražošanu un kvalitāti kontrolē 39 vīna izcelsmes rajonos. Labākos sarkanos vīnus Spānijā ražo tās ziemeļu daļā Riohā, kura sadalās trīs reģionos: Rioha Alta (labākais), Alavesa un Rioha Baja. Sarkanie vīni ir ar bagātu un sulīgu ozolkoka garšu, kura vīnam veidojas, to turot 225 l ozolkoka mucās apmēram sešus gadus. Uz Riohas apgabalu attiecas augstākā kvalitātes kategorija DOC.
Katalonijā gatavo lielisku dzirkstošo vīnu (cava) pēc tradicionālās šampanieša metodes. Ļoti pazīstami ir «Gran Codorniu», «Freixenet Cordon», «Negro», bet īpaši slavens ir heress.
Heress (šerijs) ir stiprinātais baltais vīns, kas komerciāli tiek ražots gan ļoti sauss, gan ļoti salds. Heresu lieto kā aperatīvu vai ar ēdienu maltītes sākumā vai maltītes beigās. To pasniedz atdzesētu speciālās heresa glāzēs. Heress ir visdaudzpusīgākais no visiem stiprinātiem vīniem.
Heresa izgatavošana saistīta ar musulmaņu (mauru) iekarojumiem Spānijā 7. gadsimtā. Viņi ierīkoja jaunus vīnkoka dārzus uz kalnu nogāzēm. Lai gan korāns alkoholisko dzērienu lietošanu aizliedz, mauri veicināja vīna izgatavošanu un tā transportēšanu uz Angliju. Iekarotāji iepazīstināja spāniešus ar tādu tehnoloģisku paņēmienu kā vīna destilācija. Tieši šajā laikā sākās spirtotu vīnu gatavošana. Pēc tam, kad spāņi atguva no mauriem Andalūziju, Jerez de la Frontiera pilsēta kļuva par galveno vīnu tirdzniecības centru un šā apgabala vīni – šeriji (Jerez, Heres) – ieguva savu nosaukumu. Vēlāk vīnogu spirtu sāka pievienot vīnam, lai to aizsargātu no bojāšanas, pārvadājot kuģos uz Angliju un citām tālākām zemēm.
19. gadsimts bija heresa uzplaukuma laiks Anglijā, kad par godu šim dzērienam svinēja svētkus un rīkoja speciālas heresa partijas. Pēc otrā pasaules kara heresa kvalitāte ievērojami pasliktinājās un tā patēriņš samazinājās. Tagad heress pieder pie Spānijas kvalitātes vīniem DO – Jerez-Xeres-Sherry, kas ir viens no visrūpīgāk kontrolētiem vīniem valstī.
Heresa vīna dārzi atrodas pilsētu Jerez de la Frontiera, Sanlucar der Barrameda, Puerto de Santa Maria trijstūrī. Heresa apgabals faktiski ir vienas vīnogu šķirnes audzēšanas apgabals. 90% no vīnogu stādījumiem ir gaišā vīnogu šķirne ‘Palomino’. 10 % ir ‘Pedro Ximenez’(PX), no kura gatavo saldo vīnu, kā arī dažreiz to lieto, lai sauso vīnu pārvērstu saldajā. Ogas bieži atstāj saulē žāvēties, lai palielinātu cukura saturu tajās.
Heresam «Fino» ir vairākas kategorijas kā Manzanilla – vissausākais un visvieglākais heress, taču pēc garšas izcili maigs, atspirdzinošs un aromātisks. Manzanilla passada – ļoti vecs fino, kas pazaudējis rauga plēvi un sācis novecot. Fino – sauss vīns. Vīna izgatavošanai lieto 100% vīnogu šķirni ‘Palomino’. Fino amontillado – fino, kas zaudējis savu rauga plēvi, bet kas nav vēl iegājis amontillado pakāpē. Amontillado – ļoti izturēts, dzintardzeltens (apmēram 8 gadus vecs). Medium – saldināts amontillado, radīts Ziemeļeiropas tirgum. Saldināšanai izmantots vīns no vīnogu šķirnes ‘Pedro Ximenez’.
Heress Oloroso – ir vīna kategorija, kas neveido rauga plēvi, to spirto līdz 18%. Vienmēr sauss un ļoti koncentrēts. Cream – tumšs, saldināts oloroso. Krāsu iegūst no iebiezinātās, koncentrētās vīnogu sulas. Pale Cream – veidots pamatā uz fino , kas sajaukts ar vieglu oloroso un saldināts ar dulce apagado (saldu vīnu, kurš gatavots apstādinot rūgšanu to spirtojot). Brown sherry – tumšs un garšas ziņā bagāts, veidots no oloroso.
Otrs stiprinātais vīns, kas būtu jāpiemin un ko gatavo Spānijā, ir malaga.
Vīnkopīpa Malagā sākusies ļoti sen. Jau arābu – mauru laikā vīns bija daļa no pilsētas dzīves. Mauri to nosauca par «xarab almalqui», kurš, burtiski tulkojot, nozīmēja «Malagas sīrups». Ievērojams un pazīstams vīns kļuva 1214. gadā, kad Parīzē organizēja labāko vīnu divu mēnešu ilgu pārbaudi. Malagu novērtēja kā vienu no labākajiem vīniem, un tam piešķīra ļoti cildenus nosaukumus – «Pāvestu vīns», «Kardinālu vīns». Nākamie gadsimti bija malagas vīna uzplaukuma laiks. Tūkstošiem mucu (15000 līdz 20000) vīna tika transportētas pa jūru uz Angliju un citām zemēm. Anglijā to pazina kā kalnu vīnu (Mountean wine). Malaga 18.gadsimtā bija daudz populārāka nekā heress. 1791. gadā Spānijas vēstnieks Maskavā prezentēja malagas vīnu krievu carienei Katarīnai II. Tas iepriecināja carieni, un viņa pavēlēja importēt šo vīnu, neapliekot to ar nodokļiem. 1851. gadā Malagā atrodošos vīnogulājus pilnīgi izpostīja vīnogulāju utis. Faktiski Malaga, kas toreiz bija otrs lielākais vīna reģions Spānijā, tika iznīcināta. Daudzi vīnogulāju audzētāji aizbrauca uz Dienvidāfriku. Atveseļošanās nāca ļoti lēni. Tagad Malagā vīnu dārzu platība ir ap
900 ha, un tas ir mazākais laukums Spānijas vīnu kvalitātes DO sistēmā.
½ no platības ir apstādīta ar vīnogu šķirni ‘Pedro Ximenez’, kas ir svarīgākā šķirne malagas izgatavošanā. Pārējā platībā vairāk audzē ‘Moscatel’ šķirnes vīnogas.
Spānijas likumdošana nosaka, ka visiem malagas tipa vīniem jābūt gatavotiem tieši šajā pilsētā ar vārdu «Malaga», tāpēc pilsētā ir izvietoti vairāk nekā 100 pagrabu (bodegas) un pildīšanas līniju. Fascinējošs ir tas, ka katrai bodegai ir sava recepšu kombinācija dažādiem malagas vīna tipiem un dažreiz pat precīzi nevar noteikt elementu skaitu vīnā. Klasiskajā malagas variantā obligāti jābūt bez pamatvīna Arrope (iebiezināts vīnogu sulas koncentrāts); Vino tierno (ļoti salds vīns, kurš tiek gatavots no saulē žāvētām vīnogām, pēc tam noraudzēts, spirtots), Vino maestro (vīnogu sula, kura iepriekš spirtota, pēc tam raudzēta ), daļa tīra vīna spirta vai Vino orracho (vīna un spirta maisījums attiecībā 1:1 (1/2:1/2)). Vīna kvalitāte ir atkarīga no vīndara mākslas izveidot šo maisījumu un izturēšanas ilguma.
Vīnus iztur kastaņkoka tvertnēs un vēlāk mucās, lietojot soleras sistēmu.
Malagas izgatavošanas izmaksas ir lielas divu iemeslu dēļ: vīnogu audzēšana notiek mazās platībās Malagas apkārtnē un vīnogās nepieciešams maksimāli augsts cukura daudzums.
Klasiskā malaga ir salda, un tās garša ir bagāta ar sausu augļu (rozīņu), karameļu, kafijas, kakao un bieži riekstu niansēm. Malaga obligāti jāiztur divi gadi. Malagu piedāvā pie deserta.
