Līdz parītdienai vēl varat pagūt izvēlēties sev tīkamāko no «Kino 19» trejādā piedāvājuma.
Līdz parītdienai vēl varat pagūt izvēlēties sev tīkamāko no “Kino 19” trejādā piedāvājuma: animētu pasaku kā mācību palīglīdzekli jaunās paaudzes ekoloģiskās apziņas audzināšanai, Andželīnu Džolliju nedaudz kriminālā, nedaudz uzjautrinošā maniaka ķerstītājas ampluā, vai – saldajā ēdienā – seno Karmenas un Hosē mīlasstāstu spāņu vecmeistara režijā.
Disneja studijas “Brāļa lāča” darbība norit laikmetā, kad pa zemi vēl klaiņo mamuti. Galvenajam varonim – zēnam Kenai – ir šķietami pamatoti iemesli (ķepainis vainojams brāļa zaudējumā) nāvīgi ienīst visus lāčus un censties tos nogalināt. Kenai atriebības alkas ārstē… paša pārtapšana par lāci.
Iepriecinošākām izjūtām pieskaitāma tā, ka “Brālis lācis” liek apjaust: dzīvības pazīmes izrāda zīmētā animācija – tā, kurā jūtama ne vien datorgrafikas visuspēcība, bet arī mākslinieku roku siltums. Pie pārējiem iespaidiem – tas, ka vēstījuma (mīliet dabu un tās iemītniekus) didaktiskums daudz vājāk maskēts nekā oskarotajā un visādi citādi izslavētajā līdzīgas ievirzes “Meklējot Nemo” un tas, ka pieaugušajiem kinozālē var uzmākties sajūta: līdzīgas Disneja animēto bilžu grāmatu lappuses viņi reiz jau pāršķirstījuši savā bērnībā…
Detektīvtrillerī “Nolaupīt dzīvi” izmeklētāja Iliana Skota (Andželīna Džollija) tvarsta maniaku, kas piesavinās nogalināto cilvēku identitātes (kļūst par to, ko nogalinājis), sastop svarīgu liecinieku (Ītens Hauks), iespējams, nākamo upuri… Filmētāju “tehniskās sagatavotības” plusi viņu labā darbojas ļaunu nojautu pilnās trilleriskās gaisotnes radīšanā filmas sākumā, taču ar katru vairāk vai mazāk “izzīlējamo” pavērsienu spriedze atslābst un beigās notur varbūt vienīgi Andželīnas Džollijas kvēlāko cienītāju uzmanību. Taču arī viņus būtu grūti iedomāties “Nolaupīt dzīvi” mākslinieciskās “identitātes” tīkotāju pulkā.
Kopš sešdesmitajiem gadiem, kad Vicente Aranda ienāca Spānijas kinorežijā, viņš emocionāli urdīgi šķetinājis gan sociāli politiskas (Franko režīma priekšvēsture un mantojums), gan seksualitātes (ārpus dzimtenes pazīstamākā filma “Mīlētāji”) tēmas. Ar pagājušogad uzņemto “Karmenu” viņš pievērsies 19. gadsimta romantikas garā ieturētam mīlasstāstam, par uzdevumu uzskatot rekonstruēt raksturus, kādi tie varētu būt dzimuši Merimē prātā pirms viņa 1830. gadā uzrakstītās noveles pārtapšanas libretā un iestudēšanas slavenajā Bizē operā. Par būtiskāko atšķirību režisors uzskata daiļās Karmenas rakstura lielāku daudzšķautņainību, par visvairāk uzsveramo Pasas Vegas tēlotajā titulvaronē – eksistenciālu skarbumu, gatavību cīņā par vietu “zem saules” laist darbā visus gudrības un skaistuma ieročus līdz “pēdējam lādiņam”, par tā visa panākšanas līdzekli – tēlojumā nevairīties no krāsu sabiezināšanas ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Vairāk nekā otrā (pārnestā) gan izdevusies pirmā (tiešā): kostīmdrāmā spilgtāki ir kostīmi (un Andalūzijas faktūra), šaurāks – pats emocionālā dramatisma spektrs, jo, kas attiecas uz Karmenas un Hosē rīcības motīvu šķetināšanu jeb, tēlaini izsakoties, niršanu mīlasstāsta drāmas ūdeņos zem mežonīgās kaisles vētras, kas plosās virspusē, – mulsina režisora atturība, kas šķiet neproporcionāla paša apgalvoto literārā pirmavota pētījumu vērienīgumam. Citādi uz ekrāna redzamo gan var vērtēt vienīgi kā pārdomāti uzrakstītu, atraktīvi nofilmētu un lieliski nospēlētu.
