Jo tuvāk 1. septembris, jo biežāk ielās, vilcienos, autobusos redzami mazuļi, kas dažkārt ar pūlēm, tomēr laimīgi stiepj jaunās mugursomas.
Jo tuvāk 1. septembris, jo biežāk ielās, vilcienos, autobusos redzami mazuļi, kas dažkārt ar pūlēm, tomēr laimīgi stiepj jaunās mugursomas. Tajās, protama lieta, ir viss, kas jau pavisam drīz viņiem liks justies lieliem un svarīgiem: burtnīcas, grāmatas, krāsas un lineāls. Mazie cilvēciņi lepni un cieši turas pie mammas vai tēta rokas, šajā tvērienā neapzināti ieliekot savu pateicīgo sirsniņu. Viņi nebēdā par rūpēm vecāku acīs, viņi nezina, ka par krāšņo somu vai penāli izdotas pēdējās apaļās naudiņas, kas pirms tam ilgi svērtas saujā starp šaubām un pienākumu.
Lielai daļai Latvijas lauku iedzīvotāju augusta beigas ir grūts eksāmens, kas nokārtojams tik skarbajā iestādē, kam vārds «ģimenes budžets»…
* * *
Veikalā pie letes stāvēja septiņus astoņus gadus veca meitenīte ar mammu, kas rūpīgi pētīja pērkamo mantu sarakstu, plauktos izliktās kancelejas preces un cenu zīmītes. Bērns sākumā piedalījās pirkumu izvēlē, bet tad pēkšņi sastinga. Meitenītes skatiens bija uzspurdzis kādā no augšējiem plauktiem, kur bija izliktas rotaļlietas, un palika sastindzis apbrīnā un jūsmā. Pavērtu mutīti meitēns raudzījās tur, kur no augšas viņā nolūkojās dīvaina pūkaina būtne – apaļīgs rozā zirdziņš ar jocīgiem spārniņiem un zelta ragu pierē.
– Mamu!… – bērns nelūdza, neprasīja, tikai pavisam klusi izdvesa, paraustīdams mammu aiz piedurknes.
– Nē, nē, liecies mierā. Mantiņām mums nav naudas, – nevaļīgi un lietišķi noteica sieviete un turpināja atlasīt skolai nepieciešamo.
Kad, pat it kā aizmirsusi bērna klātbūtni, sieviete jau grasījās maksāt kasē, viņa pamanīja meitenītes skatienu. Arvien vēl turēdamās pie mātes piedurknes, meita mehāniski gāja nopakaļ, nenovērsdamās no augšējā plaukta. Tobrīd sievietes sirds ņēma pārsvaru pār kalkulatoru galvā. Viņa palūdza pārdevējai arī rožaino zirdziņu.
Veikalniece sniedzās pakaļ mantiņai. Bērns sarunu nebija dzirdējis, tāpēc satriekts noskatījās, kā viņas sapnītis tiek aiznests kādam, kam izrādījies vairāk naudiņas. Bija skaidrs: meitenītes dvēsele palika tur, tukšajā plauktā. Noritēja smaga, klusa asara, mazulīte satriekta aizgriezās un devās laukā no veikala.
– Ņem, meit, nes pati, – sieviete sniedza viņai plastikāta somu.
Meitene to paklausīgi, tomēr vienaldzīgi paņēma un… Tad viņa palūkojās, kas sainī. Bērna acīs uzliesmoja tāds gaišums un laime, it kā ne vienradzim, bet viņai būtu radušies spārni.
Šoreiz asara noritēja mātei. Viņas pirksti kabatā žņaudzīja tukšo maciņu.
