Ar neparastu un sirsnīgu koncertu jau trešo gadu pēc kārtas Īles Spārnu pilskalnā tiks godināta operdziedātāja Jaņa Vītiņa piemiņa. Šogad tā būs baroka mūzikas programma “No krēslas līdz rītausmai”, kas 4. jūlijā pievakarē interesentus no visas Latvijas aicinās mērot ceļu uz Auces novada Īli.
Iepriekšējos divos gados J.Vītiņa dzīvesvietā izskanēja koncertprogrammas “Arrivederci, Roma!” un “Monteverdi virsotnes”, piedaloties operas un senās mūzikas solistiem un mūziķiem. Šovasar koncertā tiks atskaņota mūzika, kas veltīta diennakts tumšajai daļai – naktij, kas ietver sevī gana daudz mistiskā un nezināmā.
Koncertā muzicēs un savus stāstus vēstīs tenors Ansis Bētiņš un soprāns Nora Kalniņa. Dziedātājus pavadīs viens no spilgtākajiem šī brīža ģitārspēles meistariem Kaspars Zemītis un baroka mūzikas interpretu vidē jau labi zināmā klavesīniste Gertruda Jerjomenko. Priekšplānā tiks izvirzīti Eiropas dižrenesanses un baroka laika skaņdarbi, kuru mūzikas un teksta autori ir spilgtākie sava laikmeta pārstāvji. Programmā izskanēs Dž.Daulanda, H.Pērsela, S.Kamī, M.Lambēra,
G.Sanca, F.Kuperēna, Ž.F.Ramo, T.Merulas un Dž.Freskobaldi skaņdarbi. Koncertu vadīs mūzikas žurnālists un Latvijas Radio Klasika personība Orests Silabriedis.
Koncerta sākums pulksten 18, ieeja koncertā ir bez maksas, taču apmeklētājiem jāuzrāda derīgs Covid-19 sertifikāts vai negatīvs tests.
Janis Vītiņš
Dzimis 1894. gada 14. oktobrī Aizputes apriņķa Dzērves pagastā.
1915. gadā J.Vītiņu iesauca Krievijas armijā, savukārt 1919. gadā mobilizēja Latvijas armijā, kur kā virsleitnants viņš demonstrēja varonību cīņās pie Bolderājas, kā arī sāka publiski uzstāties – dziedāt. Paralēli studijām Latvijas Konservatorijā dziedāja arī Latvijas Nacionālās operas korī, kur arvien biežāk viņam sāka uzticēt solo partijas.
1921. gadā J.Vītiņu par cīņām 1919. gada 3. novembrī pie Šmita un Dreimaņu mājām Bolderājas rajonā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Dāvinājumā no valsts tika saņemta arī māja Īlē, kopā ar Spārnu pilskalnu.
Ņemot vērā prasīgā maestro Emila Kupera ieteikumu, J.Vītiņš devās uz Itāliju un jau 1929. gadā Milānā izpildīja Rūdolfa lomu Pučīni operā “Bohēma”. Tajā pašā gadā viņš nonāca Vācijā, kur noslēdza līgumu ar Frīdriha teātri Desavā. Pēcāk tika uzsākta tūre pa Dienvidslāviju, savukārt no 1931. līdz 1937. gadam ar skatuves vārdu Jan Witin viņš dziedāja Vācijā, Šveicē, Holandē un Somijā, tādējādi līdztekus Marisam Vētram, Rūdolfam Bērziņam un Artūram Priedniekam kļūstot par starptautiski pazīstamu un augstā vērtē turētu Latvijas tenoru.
1940. gadā pēc okupācijas jaunā vara J.Vītiņam piedāvāja kļūt par operteātra direktoru, taču, būdams īstens nacionālists, viņš atteicās, turklāt aicināja varas izteiktajiem piedāvājumiem nepiekrist arī kolēģus. J.Vītiņš iesaistījās jaundibinātajā pretestības kustībā “Tēvijas sargi”, kur kļuva par Ārējo sakaru nodaļas vadītāju. Rezultātā 1941. gada 6. martā tika apcietināts un apsūdzēts spiegošanā Vācijas labā. Nāvessods J.Vītiņam tika izpildīts 1941. gada 12. novembrī Astrahaņas cietumā. Pirms nāves varonīgais tenors esot lūdzis atļauju nodziedāt āriju no Umberto Džordano operas “Andrē Šenjē”.
J.Vītiņa brāļa mazmeitas Noras Kalniņas apkopota informācija
Baroka mūzika ir pilnīgi brīva
Koncertā “No krēslas līdz rītausmai” būs dzirdams tenors Ansis Bētiņš, kura mīlestība uz mūziku sākusies Dobelē.
– Īles Spārnu pilskalnā pavisam drīz skanēs baroka mūzika. Ko varat pastāstīt par šī īpašā koncerta norisi un jūsu dalību tajā?
Viss notiek brīvā dabā zem skaidrām debesīm, apkārt ir skaisti saauguši koki, un dziedot rodas sajūta kā koku amfiteātrī. Pilskalnā ir pārsteidzoši laba akustika, kas noteikti arī ir iemesls tam, ka šogad pašvaldība tur uzbūvējusi nelielu koka estrādīti.
Man šī ir otrā reize, kad piedalos koncertā Īles pilskalnā. Tāpat kā pagājušajā gadā šis ir pirmais koncerts pēc mājsēdes, ko gaidām ar nepacietību un ceram, ka tas patiks ne tikai mums, bet arī klausītājiem. Paredzam, ka apmeklējums būs liels, jo cilvēki jau iepriekšējos gados ir pieredzējuši koncerta norisi un zina, kāda noskaņa sagaidāma.
Jau pagājušajā gadā redzējām, ka krietns pulks cilvēku meklē transporta iespējas un brauc tālus ceļa gabalus līdz Īles pilskalnam, jo ir mūsu mūzikas mīļotāji un draugi. Savā ziņā mēs piedāvājam programmu, kas nav ikdienišķa, to nevar dzirdēt jebkurā vietā. Skaņdarbi ir īpaši piemeklēti pilskalna atmosfērai, brīvajai dabai un vasaras tematikai.
– Šogad koncerta nosaukums ir “No krēslas līdz rītausmai”. Kādas noskaņas sagaidāmas?
Pagājušā gada koncerts “Monteverdi virsotnes” bija par dzīves baudīšanu un priecīgām tēmām, šogad vairāk esam pievērsušies apcerīgumam. Tam, kas no krēslas līdz rītausmai notiek dabā un cilvēkā, kad nododamies saviem sapņiem un zemapziņas pūsmām. Varbūt kāds mēģina no kaut kā izbēgt, bet cits šajā sapņu un tumsas laikā rod kādu mierinājumu. Galu galā nakts tomēr ir arī mīlas prieku baudīšanas laiks, tas viss būs šajā programmā sadzirdams.
Mūzika mums ir visdažādākā, skanēs itāļu, franču, angļu un spāņu baroks, ko palīdzēs izpildīt arī brīnišķīgais ģitārists Kaspars Zemītis, par kura piesaistīšanu man ir patiess prieks. Iepriekš viņam nav bijusi pieredze baroka laika mūzikas izpildīšanā, un ir liels gandarījums redzēt, kā viņš pa šo pusgadu, kopš mēs programmu mēģinām, ir tai pietuvojies un sapratis, kā šādu mūziku atskaņot.
– Jums pašam gan baroka un senā mūzika ir tuva un labi pazīstama.
Jā, jau vairākus gadus strādāju Mūzikas akadēmijā kā docētājs, pasniedzu teorijas kursu baroka mūzikas stilistikā. Esmu arī vokālais pedagogs un strādāju tieši ar baroka vokālistiem un mūziķiem, tai skaitā ar Noru Kalniņu, kura organizē šo pasākumu. Ar baroka mūziku nodarbojos ikdienā, pie tās visu laiku atgriežos un mēģinu izpētīt dziļāk un atrast kaut ko jaunu.
Baroka mūzika ir īpatnēja ar to, ka tai notis tiek pierakstītas pavisam vienkāršā veidā, bez nekādiem paskaidrojumiem, tādēļ mūzikas izpratne lielākoties rodas, tieši to atskaņojot. Liela nozīme ir izpildītājmāksliniekam, kurš ar savu interpretāciju, pieeju un zināšanām padara mūziku par vēsturiski informētu tādā izpratnē, lai varētu pretendēt uz to, sacīdami, ka šādā veidā mūzika varētu būt izklausījusies pirms trīssimt, četrsimt gadiem.
Daudzus koncertprogrammas skaņdarbus visdrīzāk publika nekad nebūs dzirdējusi. Esam tos meklējuši manuskriptos, ar roku pierakstītās notīs, mēģinājuši apdarīt un aranžēt pēc savas interpretācijas un tagad ar Kasparu pie ģitāras un Gerdu pie klavesīna esam gatavi prezentēt klausītājiem.
– Kāds ir jūsu stāsts par satikšanos ar seno mūziku?
Es nāku no Dobeles, kur ir aizsākusies mana mīlestība pret mūziku, tur mācījos mūzikas skolā zēnu kora klasē un spēlēju arī čellu. Pēc tam bija ilgs pārtraukums, kad ar mūziku nenodarbojos, studēju ķīmiju gan bakalaura, gan maģistra programmā. Vienā brīdī sāku just, ka manā dzīvē kaut kā fundamentāli pietrūkst, un man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir mūzika. Vēlējos just dvēselisko gandarījumu. Tad sāku dziedāt korī “Kamēr”, pēc tam arī Valsts akadēmiskajā korī un sāku studēt operdziedāšanu Mūzikas akadēmijā, kur nodziedāju visus četrus gadus bakalaura programmā. Tad pavisam nejauši kopā ar Senās mūzikas katedru izveidojās mazs projekts, kurā tika pieaicināti studenti no operdziedāšanas nodaļas. Tā es pirmo reizi iepazinos ar šīs mūzikas atskaņošanu, un man uzreiz bija skaidrs, ka šis ir tas, ko es meklēju un ko studēšu tālāk maģistratūrā.
– Ar ko baroka mūzika tik ļoti savaldzināja?
Ja raugāmies uz romantisma un klasicisma tipisko opermūziku, tad tur tomēr primāri priekšplānā izvirzās balss un tās varenība, skanība, ar ko mēs kā dziedātāji tad varam dižoties. Baroka mūzikā primārā ir tekstuālā un afektuālā jeb emocionālā puse, ko ar attiecīgiem stilistikas paņēmieniem mēģinām pasniegt klausītājiem. Būtiska ir informācija, ko nododam klausītājiem, un tas bija svarīgākais aspekts, kas mani visvairāk saistīja. Tā nav tikai skaista vokalizēšana, bet skaņa, kas nes sevī dziļu jēgu.
Maģistra studiju laikā man bija iespēja divas reizes viesoties Itālijā pie brīnišķīgiem pedagogiem, kas specializējas senajā mūzikā. Bija iespēja arī strādāt ar itāļu studentiem, kas palīdzēja iepazīt repertuāru un padziļināt savu izpratni.
– Lai uztvertu tekstuālo vēstījumu, būtiskas ir valodas zināšanas. Kā jūs nododat vēstījumu klausītājiem, kuri lielākoties nepārzina senās Eiropas valodas?
Nenoliedzami, tas ir svarīgi. Tādēļ koncertā mums ar to brīnišķīgi palīdzēs Orests Silabriedis, kurš būs vakara vadītājs un klausītājiem stāstīs par mūziku un to, kādu vēstījumu tā nes. Baroka mūzika ir ļoti dažāda, piemēram, itāļiem ir raksturīgas straujas un virtuozas, brīžam pat skaļas un emocionāli piesātinātas pasāžas. Savukārt angļu baroks ir vairāk par mīlas tēmām un dvēseliskiem pārdzīvojumiem, pārdomām, kontemplēšanu un sevis izzināšanu, taču viņiem ir raksturīgi tā naivi par to visu pasmieties. Franču mūzika raugās no cita skatpunkta, visas emocijas ir slēptas un pie sevis turētas, nereti skaņdarbos ir it kā skaidrs vēstījums, taču vārdi ir jāsaprot pārnestā nozīmē, vairāk pievēršot uzmanību žestiem.
– Esat pilnībā pievērsies senajai mūzikai, vai tomēr izpildāt arī klasiskās operas ārijas?
Mani, protams, fascinē šis klasiski romantiskais operas žanrs, melodijas ir ārkārtīgi prātā paliekošas un skanošas, muzikālais jutekliskums jūtams visās ārijās, un es to novērtēju. Draugu pulkā esam daudz mūziķu, un satiekoties vakara gaitā kāds vienmēr nosēžas pie klavierēm, sāk spēlēt kādu āriju, ko, protams, es arī izdziedu, taču uz skatuves tas nenotiek. Varbūt kādreiz tam pievērsīšos, bet pagaidām nē.
Nesen mūžībā aizgājusī vācu dziedātāja Krista Ludviga ir teikusi, ka mūsdienās klasiskajā operā visas balsis kļuvušas vienādas, vairs nav iespējams sadzirdēt katra dziedātāja individuālo tembru. Pēkšņi visi tenori sāk izklausīties pēc Pavaroti, soprāni pēc Annas Ņetrebko vai mecosoprāni pēc Elīnas Garančas un tā tālāk. Tas notiek tādēļ, ka visi mēģina atdarināt un pielāgoties publikai, kas pieradusi pie labi zināmā skanējuma. Ieradums ir tas, kas mums traucē meklēt un atrast kaut ko jaunu.
Tādā ziņā baroka mūzika ir pilnīgi brīva, tai nav daudz atskaņotāju, un mūzika pati par sevi pieprasa, lai katrs solists būtu ar savu īpatnējo balss tembru un iekšējo dvēseli. Tie ir katra cilvēka individuālie dzīves pieredzējumi, kas izskan šajā mūzikā.
– Jūsu dziedājumu var dzirdēt arī dažādos mūzikas festivālos.
Jā, vairākus gadus pēc kārtas vasarās piedalos senās mūzikas festivālos, kuros tiek atskaņotas agrīnās baroka operas, kas rakstītas 16. un 17. gadsimtā. Tiek izceltas tādas operas, kas nekad nav dzirdētas, daļa pēc pirmatskaņošanas ne reizi vairs nav atskaņotas.
Labprāt izpildu arī laikmetīgo operu, kas raksturīga 20. un 21. gadsimtam, jo tur ir notikusi izpratnes maiņa par dziedāšanu un mūzikas jēgu. Tas ir līdzīgi kā laikmetīgajā mākslā, kur ir svarīgs koncepts un nojēga par darba esmi, tā dziļāko būtību. Kāpēc šis konkrētais skaņradis, komponists vai mākslinieks to pasniedz tieši šādā veidā? Kāpēc viņam tieši šī tēma ir aktuāla? Un tas kaut kādā veidā sasaucas arī ar baroku. Klasiskajā operā mēs principā nevarētu iedomāties tādu scenāriju, ka kāds operdziedātājs atnāk ar notīm un izpilda to savā veidā. Kā ir rakstīts, tā tam ir jābūt! Turpretī gan baroka, gan laikmetīgā mūzika ir līdzīgas ar to, ka tur svarīgākā ir izpildītāja paša interpretācija, priekšplānā ir balss brīvība, mākslinieciskā iznesība un savs pienesums.
– Sarunas sākumā pieminējāt ķīmijas studijas. Vai ķīmija vēl ir jūsu dienas kārtībā?
Pavisam nosacīti. Dobelē savās vecāku mājās esmu sācis nodarboties ar vīna darināšanu, tas ir vienīgais aspekts, kas mani saista ar ķīmiskiem procesiem. Citādā ziņā šis dzīves periods man ir noslēdzies, un es pilnībā esmu pievērsies mūzikai.
