Pirmās senioru deju kopas Latvijā sāka veidoties pirms gadiem divdesmit, un drīz vien dejotgribētāji sarosījās arī Jelgavas pusē. Glūdas pagasta Nākotnē jau 1998. gadā tika izveidots deju kolektīvs “Sens, tik sens”, ko tobrīd vadīja Ilgvars Pauniņš. Kad dejotājas reiz viesojās Jelgavas bibliotēkā, uz koncertu sanākušās Jelgavas Latviešu biedrības dāmas spriedušas, ka viņas arī gribētu dejot. Biedrības biedre režisore Vija Zelmene uzrunājusi I.Pauniņu, kurš tobrīd vadījis arī Jelgavas 1. ģimnāzijas vidusskolas deju kolektīvu, un viņš piekritis. 2004. gada 3. februārī uz mēģinājumu bērnu un jauniešu centra “Junda” spoguļzālē sanākušas ap 20 dāmu, kuras likušas pamatus nupat 15. jubileju nosvinējušajai Jelgavas Latviešu biedrības senioru deju kopai “Rudens roze”.
Mainās senioru loma
Kā vēsta Latvijas Senioru deju apvienības sniegtā informācija, pēc tam, kad sabiedrībā sākusi mainīties vecākās paaudzes loma ģimenē, lai viņi nejustos atstumti, bija jāmeklē veids, kā senioriem aktivizēties un piedalīties sabiedrības dzīvē. Tā radusies īpaša dejas forma – senioru dejas. Tas ir vecumam piemērots dejas veids, kurā dejas formas balstītas uz partneru līdztiesību. Tas ir elegants veids, kā vecākiem cilvēkiem sevi nodarbināt fiziski. Turklāt darbošanās kolektīvā veicina garīgā un dvēseles spēka līdzdarbošanos, izglītošanos.
Latvijā senioru dejas gūst arvien lielāku popularitāti. Tās var iedalīt trīs veidos: vienkāršas modes un balles dejas; vācu, angļu, amerikāņu, Balkānu un citu pasaules tautu folkloras dejas; rotaļdejas un dejas sēdus. “Mums ir pamatota cerība, ka vecāki cilvēki, kas tiek aktivizēti fiziski un garīgi, palīdzot sev un rūpējoties par citiem, var veicināt to, kas mūsu laikos aizvien vairāk zūd, – cilvēcību,” lasāms apvienības mājaslapā.
Atjauno draudzību ar kaimiņiem
“Pat neticas, ka tik daudz laika pagājis un tik daudz paveikts,” teic “Rudens rozes” vadītājs. 15 gadu jubileju kolektīvs nosvinēja kopā ar draugiem – gan no apkārtējiem novadiem, gan Lietuvas un Igaunijas. Festivālā “Baltijas dejas rožu vainagā” Jelgavas Kultūras namā kopā ar jubilāriem uzstājās “Vakarvējš” no Jelgavas novada Vircavas, “Garroze” no Ozolnieku novada Salgales, “Sens, tik sens” no Jelgavas novada Glūdas, “Veldze” no Jaunolaines, “Vēlreiz” no Bauskas, “Mežrozītes” no Priekuļu novada, kā arī ārzemju viesi – “Sügiskulla Leedid” un “Päripidi” no Kanepi pilsētas Igaunijā, kā arī “Pinavija” no Telšiem un “Monajupė” no Pluņģes Lietuvā.
“Pa šiem gadiem mums izveidojusies ļoti skaista sadarbība. Šogad aprit 30 gadu “Baltijas ceļam”. Pirms kāda laika izskanēja viedoklis, ka esam atguvuši neatkarību, bet pazaudējuši draudzību. Mēs to esam atjaunojuši caur deju. Esam iesējuši ļoti labu sēklu draudzībai starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Ir milzīgs gandarījums, ka varam sabraukt kopā un izdejot kopīgu repertuāru,” tā I.Pauniņš.Lai nav jāsēž mājās
Jelgavas kolektīva vadītājs devis savu artavu senioru deju popularizēšanā kaimiņvalstīs. Piemēram, Lietuvā senioru deju kustība izveidojās ar Laimdotas Andersones (senioru deju iedzīvinātājas Latvijā) un I.Pauniņa atbalstu. I.Pauniņš iestudēja deju Klaipēdas dejotājām, kuras gadā, kad Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, vēlējās piedalīties tur notiekošajā festivālā. Lietuvā septiņu gadu laikā izveidojušās astoņas senioru deju grupas. Arī Igaunijā I.Pauniņš novadījis pa kādam semināram. “Pirms 15 gadiem nevarēju pat iedomāties, ka strādāšu ar senioru dejām. Iedod mazo pirkstiņu, bet paņems visu roku. Šai kustībā esmu līdz matu galiņiem,” nu saka I.Pauniņš.
Kaut arī senioru dejas saukt par sieviešu dejām neesot korekti, lai nediskriminētu pretējā dzimuma pārstāvjus, vīrieši ar Eiropas dejām aizraujas retāk. I.Pauniņš novērojis, ka latvietes tomēr nelabprāt nāk uz dejām, kur nav partnera vīrieša. Turpretī igaunietes jau pēckara gados, kad vīri devās jūrā, lai nevajadzētu pārdzīvot un pastāvīgi domāt, vai vīrs atgriezīsies vai ne, pašas dziedājušas un dejojušas. “Ja blakus nav vīrieša, nekas cits neatliek – vai nu dejo šādas dejas, vai sēdi mājās. Dejojot aizmirst arī, ka kaut kas sāp,” tā I.Pauniņš.
Koncerti vismaz reizi mēnesī
Kolektīva atmosfēru un raksturu lielā mērā nosaka to vadītāji. “Vadītājs, ienesot kolektīvā savu horeogrāfiju, veicina tā attīstību, māksliniecisko radošumu. Dāmas man arī palīdz – atnāk un saka: re, cik skaista mūzika, jātaisa deja. Man tikai jāsagaida tā mūza,” teic I.Pauniņš. Tā, piemēram, tapusi deja pie Edītes Piafas dziesmas “Padam, padam” vai pie dziesmas “Mirdzošais gliemežvāks”. Kopumā I.Pauniņam pūrā ir ap 15 deju. Radīt savu horeogrāfiju mudina arī dažādi dzīves gadījumi. Tā valsts svētkiem tapusi “Mana sēta”.
“Rudens rozes” repertuārā ir arī bagātīgs skandināvu – norvēģu, somu – deju klāsts. “Somi ir ļoti lieli dejotāji, seniori negrib sēdēt mājās,” saka I.Pauniņš. Latviešu horeogrāfi sadarbojas arī ar vāciešiem, apmainoties ar repertuāru. Piemēram, ārzemēs labi tiek uzņemts “Trejdancis”. Vācijas kolektīvi brauc uzstāties uz Latviju.
Arī “Rudens roze” pabijusi ārpus valsts robežām – gūta atzinība par piedalīšanos starptautiskos senioru deju festivālos Telšos un Klaipēdā, bet augusta beigās ieplānots brauciens uz Kanepi Igaunijā. Tomēr visbiežāk dejots pašu mājās – Jūrmalā, Tukumā, Aucē, Olainē, Bauskā, Liepājā, Rojā, Rentē, protams, Jelgavā un vēl citur, vienmēr pa ceļam apskatot arī kādu tūrisma objektu. “Rudens roze” ir darbīgs kolektīvs – koncerti ir vismaz reizi mēnesī. Kolektīvs aktīvi piedalās Jelgavas Latviešu biedrības pasākumos, Dzejas dienās, senioru deju festivālos un svētku pasākumos gan Jelgavā, gan Latvijas novados. Svētkos tiek sumināti gaviļnieki.
“Kamēr kusties, tikmēr dzīvo”
Kāpēc kolektīva nosaukumā ir viena roze? Dejotāji stāsta – katrs ir personība, kuras kā atsevišķas ziedlapiņas apvienojas vienā ziedā. Pašlaik kolektīvā dejo 16 dzīvespriecīgas dāmas un divi kungi, dažādu profesiju pārstāvji – “Rudens rozē” sastapsim kultūras un medicīnas darbinieces, vairākas agronomes, skolotājus, ekonomisti, elektriķi, mākslinieci… Lai arī tik dažādi, kompromiss vienmēr tiekot atrasts.
Māra Bergmane kolektīvā ir kopš dibināšanas. Savukārt gados cienījamākajam dejotājam Salimonam Kivlim, kurš turklāt arī dzied, jūlijā apritēs 91. “Kamēr kusties, tikmēr dzīvo. Te visi savējie. Kundze jau viņsaulē, bērni un mazbērni izskoloti. Dejojot nav jāsēž mājās un jāskumst,” teic kungs. Arī Vitolds Sondars dāmu pulciņā jūtas ļoti labi: “Atnācu pirms trim gadiem, iepatikās, un tā paliku. Ļoti labs kolektīvs.”
To, cik draudzīgs ir kolektīvs, “Rudens roze” aicina pārliecināties ikvienu interesentu, pievienojoties tam mēģinājumos Jelgavas Pensionāru biedrības telpās. Gaidītas tiek gan dāmas, gan kungi, kas kuplinātu dejotāju pulku.
