Neatkarības atjaunošanas dienu, kas šogad Jelgavā aizritēja Nacionālo bruņoto spēku popularizēšanas zīmē, noslēdza koncertuzvedums «Spēka dziesmas Jelgavai», ko kopā ar režisori Daci Micāni-Zālīti bija sagatavojusi mākslinieciskā vadītāja un diriģente Agija Pizika.
Skaidrs, ka spēka dziesmas kareivīgākos brīžos piedien kamerkorim «Mītava», jaunajam Spīdolas korim vai pat folkloras kopām «Dārdi» un «Dimzēns», bet kādas spēka dziesmas lai gaida no bērnu vokālā ansambļa «Rotiņa»? Šaubas izkliedēja atklājums, ka spēka dziesmas šajā koncertā bija tautasdziesmas – tajās ir spēks, kas dod viedumu un stipru garu. Tieši tajās – «Visi ceļi guņiem pilni», «Tumša nakte, zaļa zāle», «Lec, saulīte, rītā agri», «Gāju, gāju garu ceļu» – meklējams latvieša kods. Kaut vai «Dar’ man, tēvis, pastaliņas», jo «skolā ieti man gribas». Bez skolas un zinībām jau arī nebūs tā spēka.
Spēka dziesmas koncerta veidotājas A.Pizika un D.Micāne-Zālīte bija izkārtojušas četrdaļu ciklā: Pilsētas daudzinājums (sākot ar Aleksandru Čaku), Spēka dziesmas, klasika, kas arī slēpj spēka kodu (kā Inta Teterovska diriģētās «Lauztās priedes»), un ceturtajā daļā – vārdi, kur pagātne savijas ar nākotni (koncertā skanēja arī Guntas Micānes dzeja). ◆
