Laiks, kas vēl nesen šķita mokpilns un nebeidzami garš, tagad, izrādās, bijis vien mirklis, kas sirdī iegūlis uz visu mūžu un liks pārdomāt dzīvi kā milzīgu vērtību.
Laiks, kas vēl nesen šķita mokpilns un nebeidzami garš, tagad, izrādās, bijis vien mirklis, kas sirdī iegūlis uz visu mūžu un liks pārdomāt dzīvi kā milzīgu vērtību. Tam visam pāri – nemitīga cerība un ticība, kas mūsu ģimeni nepameta visu šo laiku.
Vasaras nogalē manam tētim ārsti galvā atklāja audzēju, un, lai kā negribējās,visas domas sliecās uz to, ka tas ir ļauns. Ģimenē iestājās “tumšais laiks” – saraudātas acis, negulētas naktis ar domām: kas tagad būs? Mums ar mammu vajadzēja būt ļoti stiprām, atbalstīt vienai otru un visu laiku cerēt uz labāko, lai arī kādas versijas izteikuši ārsti. Ar paziņas palīdzību sameklējām speciālistu – Gaiļezera slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas profesoru Valdi Keri. Viņš neatteicās mums palīdzēt un bija gatavs pats operēt. Profesors solīja izdarīt visu, cik vien labi var, kā arī deva cerību, ka viss beigsies labi. Apbrīnojami, ka tik liels cilvēks kā profesors Keris var būt tik bezgala jauks, vienkāršs un sirsnīgs.
Pienāca smagākā – operācijas – diena. Mēs vēl neaptvērām, cik labu speciālistu rokās ir tētis. Vakarā bijām saposušās viņu apciemot, bet jau stundu pēc operācijas tētis pats no palātas zvanīja pa telefonu un teica, ka ļoti gribot mūs redzēt. Apbrīnojami, ko mūsdienās spēj paveikt medicīna un ārsti! Personāls tik jauks un iejūtīgs, kas neļauj ne mirkli cilvēkam slīgt depresijā un skumt.
Ejot pa ielu, visi liekas tik laimīgi un smaidīgi, bet šī nodaļa ir tā, kur bieži vien cilvēks ķeras pie pēdējā cerību salmiņa. Savu veselību tur atgūst cilvēki pēc smagām avārijām un nopietnām galvas traumām. Un, ak Dievs, tētim blakus palātā guļ meitenīte no mūsu blakus pagasta. Viņu atceros vēl kā mazu bērnu. Mamma stāsta, ka meitiņai smadzenēs ir audzējs, kas atņēmis bērnam kustības un runas spējas. Augām dienām un naktīm māmiņa ir klāt pie sava bērna, vadā viņu ratiņkrēslā, un viņas sirdī ir cerība, ka meitiņa atkal kādreiz staigās un teiks: mamma! Redzēdams, ka tētis pa nodaļu staigā ar apsaitētu galvu, viņu uzrunā kāds izmisis vīrietis asarām acīs – viņa desmitgadīgās meitiņas galvā konstatēts audzējs. Arī es redzu – nodaļā tik daudz jaunu cilvēku, kas pārcietuši smagas slimības. Visbriesmīgākais, ka tā jācieš dzīvi tikko sākušam bērnam. Mums viss beidzās laimīgi, analīzes liecināja, ka veidojums nav bijis ļaundabīgs, laikam tādēļ, ka ļoti cerējām un līdz pēdējam ticējām labajam.
Mēs nekad nezinām, kas ar mums, mūsu bērniem un tuvajiem notiks rīt. Mīliet viņus, it kā šodiena būtu pēdējā mūžā, īpaši šajā, Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Esiet iecietīgāki un izpalīdzīgāki cits pret citu un māciet to arī saviem bērniem. Varbūt arī jums klāt stāvēs Dievs un cerības piepildīsies, jo jūs vienkārši mīlat dzīvi!
