«Pasakiet vecākiem, lai ieiet e-klasē!» tādu ziņu šajā virtuālajā dienasgrāmatā regulāri saņem mana vecākā meita. Līdz šim nekādus pašpārmetumus par savu viesošanās biežumu e-klasē neizjutu. Ar vistīrāko sirdsapziņu varu atzīt – neuzskatu, ka tik apzinīgā vecumā kā septītā klase vecākiem katru dienu būtu jākontrolē bērnu gaitas skolā. Turklāt īpašas mācību problēmas meitai nav bijušas, vidējā atzīme vienmēr turas virs astoņu ballu robežas. Ir savi iemīļotākie priekšmeti, ir tādi, kuros sokas mazāk. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vecākiem skolas dzīvē ar savām gudrībām labāk īpaši maisīties nevajag – bērniem jāiemācās komunicēt ar vienaudžiem, risināt savas problēmas ar pedagogiem pašiem. Protams, saprāta robežās. Man nenāk ne prātā kādas mazāk labas atzīmes dēļ skriet uz skolu aizstāvēt savu «nabaga» bērniņu. Lai iet labot vai samierinās, ka arī dzīvē viņas darbus citi, iespējams, vērtēs ne tik augstu kā viņa pati.
Pie labākās gribas es tiešām nezinu, ko man katru dienu darīt e-klasē. Saprotu, ka arī citi vecāki ir gana aizņemti, un atrunāties ar laika trūkumu, lai «nočekotu» bērna dzīvi, nebūtu gudri. Taču, ja man jāizvēlas, vai pie vakariņu galda parunāties ar meitenēm, kā dienā gājis, vai ieiet e-klasē, es labāk izvēlos pirmo. Un patiesi par to nekaunos.
Diemžēl sakaunēties nākas meitai, jo jānoklausās skolotājas replikas, ka vecāki pietiekami bieži neapmeklē e-klasi. Kļūst mazliet jocīgi, jo tā arī nav skaidrs, kas tad ir svarīgākais mūsu izglītības sistēmā. Lai bērns labi mācās, apgūst jaunas un interesantas lietas dažādos mācību priekšmetos, labprāt ģimenē pārrunā, kā viņam veicas skolā, vai tomēr uzskaitīt, cik reižu kurš iegājis e-klasē?
Vai izglītības sistēma, kurā arvien lielāks uzsvars tiek likts uz progresīvu sadarbību visās jomās, nenonāk pretrunās, ja pedagogi ģimenēs sagaida nevis sarunas un sadarbību, bet spiegošanu un kontroli?
