Kādreiz gandrīz katras rajona avīzītes paspārnē darbojās jauno literātu apvienība. Tagad grūti atcerēties, kam piederēja Jelgavas apvienības dibināšanas ideja, taču pilnīgi skaidrs, ka piecdesmito gadu beigās to vadīja «Zemgales Komunista» redaktors Vilberts Opalais, bet, viņam aizejot strādāt par pilsētas komjaunatnes pirmo sekretāru, grožus savās rokās pārņēma nu jau mūžībā aizgājušais Roberts Dzelme.
Toreiz, kad apvienībā uzaicināja piedalīties arī mani, tajā jau darbojās prāvs literātu bariņš: dzejdari Leons Lūriņš (Ozols), Jelgavas dzelzceļa darbinieks Valdis Klētiņš, kokapstrādes studente Nellija Buhbindere, Jelgavas tipogrāfijas darbonis Jānis Kromāns un prozaiķi Tālivaldis Treicis, Otto Straume, Ruta Bondare un Nora Nagle.
Tikāmies redakcijā reizi mēnesī, lasījām kolēģiem savus jaunākos gara ražojumus un uzklausījām viņu kritiku. Turklāt katrā saiešanas reizē vienu no mums ņēmās vētīt kāds rakstniecības teoriju labāk pārzinošs kritiķis. Mūsu darbība nesa arī jūtamus augļus: regulāri «Darba Uzvaras» literārajās lappusēs varēja lasīt Leona Ozola parodijas, Kromānu Jāņa romantiskos dzejolīšus, Bondares, Nagles un Roberta Dzelmes stāstiņus.
Par mums sāka interesēties arī Rakstnieku savienība, šad un tad atkomandējot uz Jelgavu kādu literāro konsultantu – Jezupu Laganovski, Bruno Saulīti, vairākkārt Arvīdu Skalbi. Katru gadu pāris mūsu cilvēku uzaicināja piedalīties jauno autoru seminārā.
Tiktāl par mūsu darbu. Taču tautā ir pazīstams izteiciens «Darbs ar atpūtu lai mijas». To sapratām arī mēs un uzskatījām, ka pēc divu triju stundu savstarpējas ecēšanās, kritizēšanas un slavēšanas mums pienācās tikpat gara atpūta. Tai bija vajadzīga vieta, jo redakcijā «atpūsties» nedrīkstēja un dzelzceļa stacijas restorāns vai «Lielupe» mums nebija pa kabatai.
Mēs devāmies uz «Zārku». Nē, nē – tas nebija «balts zārks ar melnām pumpām», kāds apdziedāts kinofilmā «Ceplis», tam nebija arī nekā kopēja ar apbedīšanas biroja produkciju – zārks bija mūsu apvienības biedra Kromānu Jāņa dzīvoklis. Tā istabiņas griesti patiešām atgādināja zārka vāku; tie bija tik zemi un slīpi, ka raženāka auguma vīrietis nesaliecies varēja stāvēt tikai telpas vidū, un vispār – normāli uzturēties tur varēja trīs četri cilvēki, kaut gan mēs, uz saliekamās gultiņas un izļodzītiem ķeblīšiem sēdēdami, salīdām pat visi divpadsmit.
Tātad, beidzoties sanāksmes oficiālajai daļai, mēs, šņabi un alu sapirkuši, devāmies uz zārku. Uzkodas gādāt mums nevajadzēja, jo šādās reizēs Jānis vārīja savu slaveno plovu. Tad mēs iedzērām pa glāzītei, dziedājām Čaku un strīdējāmies par citu literātu publicētajiem darbiem uz nebēdu.
Tā tas turpinājās divus trīs gadus, bet tad baumas par mūsu literārās apvienības aizkulišu dzīvi laikam bija sasniegušas partijas komiteju vai kādu citu iestādi, kuras darbiniekiem vajadzēja rūpēties par Jelgavas inteliģences morālo stāju. Tādēļ, lai uzzinātu, cik šajās baumās ir patiesības un cik izdomājuma, mūsu apvienībā iesūtīja patiesās informācijas sniedzēju, kuru mēs gan vēlāk iesaucām vienkārši par spiegu.
Tas bija biedrs Strausiņš. Pirmoreiz ierodoties uz apvienības sanāksmi, viņš Roberta priekšā lepni nolika paplānu mapīti ar dzejoļiem. Tie bija līmenī, un mēs sākotnēji naivi priecājāmies, ka mūsu rindas papildinājis lietaskoks. Tikai vēlāk apjēdzām, ka visi jaukie dzejoļi nav vis biedra Strausiņa ražoti, bet tos viņam piespēlējis kāds mums nezināms anonīms literāts.
Pēc pāris mēnešiem uzskatījām, ka mūsu jaunā kolēģa pārbaudes laiks ir beidzies, un uzaicinājām arī viņu piedalīties «Zārka» saiešanā. Tur mēs viņu arī «pārkodām».
Brīdī, kad jautrība tuvojās kulminācijai, Roberts, viltīgs būdams, deva mums uzdevumu: pusstundas laikā par brīvu tematu uzrakstīt mazu literāru darbiņu dzejā vai prozā. Mēs grābām ciet savus bloknotus un rakstāmos un, aizmirsuši par dzeramo, strādājām, galvām kūpot.
Pusstunda pagāja. Nellija nolasīja dzejoli par Misas palu ūdeņos mirkstošiem ozoliem, Leons – mazu fabuliņu, un tad nāca biedra Strausiņa kārta.
«Rīts pie Lielupes,» viņš sāka savu dzejoli. «Pa Lielupi peld ledus// Uz ledusgabala tup vārna…»
Tas arī bija viss, ko nākamais literatūras spīdeklis bija spējis sadzejot. Un, kad vēlāk viņš mums pavēstīja, ka esot lasījis Zeibotu Jēkaba «Uguns (nevis ūdens!) burbuļus» un ka tas esot «tīri foršs gabaliņš», mums kļuva skaidrs –, lai nu kas, bet literāts biedrs Strausiņš nav vis.
Ne jau katrs neliterāts ir spiegs, taču Strausiņš pats bija atzinies šajā grēkā, kad, pamatīgi iesilis, vadīja mājās vienu no apvienības skaistākajām dāmām. To, protams, nākamajā dienā uzzināja arī Roberts un steidzīgi uzrakstīja ziņojumu valsts drošības iestādei, pavēstot, ka Jelgavas literārajā apvienībā ielavījies cilvēks, kurš nākamos rakstniekus cenšas novirzīt no pareizā ceļa ar dažādām provokācijām.
Kopš tās reizes Strausiņš pie mums vairs neieradās. Vēlāk daži zināja stāstīt, ka viņš Kauņā sekmīgi mācoties augstākajā partijas skolā. ◆
