Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora «Spīgo» vārds zināms ne tikai Latvijā (Lielā balva IX Skolēnu dziesmu un deju svētkos).
Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” vārds zināms ne tikai Latvijā (Lielā balva IX Skolēnu dziesmu un deju svētkos). Tas skanējis arī daudzu citu valstu koru konkursos un festivālos. Septembra beigās “Spīgo” ar nozīmīgām balvām atgriezās no Nīderlandes, kur piedalījās starptautiskā koru konkursā “Tonnen 2000”.
Konkursā piedalījās 17 koru no Ungārijas, Polijas, Bulgārijas, Horvātijas, Ukrainas, Slovēnijas, Krievijas, Nīderlandes, kā arī vēl divi spēcīgi kori no Latvijas – Liepājas jauktais koris “Intis” un jauktais kamerkoris “Maska” no Rīgas (diriģents – grupas “Cosmos” dalībnieks J.Ozols). Tāpēc vēl jo lielāks prieks par mūsu meitenēm, kas šajā spēcīgajā konkurencē izcīnīja bronzas godalgu garīgās mūzikas konkursā, zelta medaļas laicīgās un tautas mūzikas konkursā, kā arī īpašo Skatītāju simpātiju balvu.
Ceļā
20. septembra pēcpusdienā, līdzjutēju mīļu vēlējumu pavadīts, koris 44 cilvēku sastāvā devās 2000 kilometru garajā ceļā.
Pirmā ilgākā apstāšanās – Berlīne. Pilsēta mūs sagaidīja ar patīkami siltu, pat vasarīgu laiku. Ar savu iespaidīgumu un mūsdienīgumu pārsteidza Reihstāgs – atjaunotā Vācijas parlamenta ēka, kurā iekļūt iespējams tikai pēc ļoti nopietnas drošības pārbaudes. Skolotājas un dažas meitenes īpaši iepriecināja izbrauciens ar retro “busiņu”, kas Berlīni ļāva iepazīt no interesanta skata punkta, savukārt citas laimīgas darīja gan brauciens ar kuģīti, gan iepirkšanās. Spilgts iespaids bijis arī kādā parkā redzētais – cilvēki sauļojas kaili.
Ne tik viesmīlīga Vācija mums atklājās naktī, kad divas reizes “iepazināmies” ar stingrajiem vācu ceļu policistiem. Tonakt tika meklēta cigarešu kontrabanda, un citu autobusu pasažieri tika purināti pamatīgi. Pārmeklējot mūsu autobusu, policistu sirdis, šķiet, atmaidzināja latviešu tautastērpi bagāžas nodalījumā un diriģentes teiktais, ka smēķējošas meitenes nevarētu piedalīties starptautiskā koru konkursā.
Sveika, Nīderlande!
Toties visus nakts pārdzīvojumus atsvēra nākamās dienas rīts, ko sagaidījām Nīderlandē. Saule, zaļas pļavas, aitiņas, vēja dzirnavas, ūdens kanāli un kanāliņi – ainas cita par citu krāšņākas slīdēja gar autobusa logiem. Un visbeidzot pastaiga gar Ziemeļu jūru. Silts ūdens, sakopta pludmale, mierīgi, līdzsvaroti cilvēki un treknas kaijas – pirmie iespaidi par šo jauko zemi.
Tālāk ceļš veda uz Hāgu – neoficiālo valsts galvaspilsētu, kurā apmetusies ne tikai Nīderlandes karaliene, valdība un parlaments, bet arī pasaulē slavenais Starptautiskais Kriminālais tribunāls, Starptautiskā Justīcijas tiesa un Krimināltiesa. Šajā pilsētā mūzikas kompozīciju gadu studējusi arī diriģente Līga Celma, tāpēc viņa kā gide mums izrādīja pilsētas skaistākās ieliņas. Cilvēki tur nesteidzīgi bauda dzīvi ielu krodziņos, bet simpātiskajos veikaliņos nopērkamas tradicionālās holandiešu koka tupeles un slavenu mākslinieku gleznu reprodukcijas.
Pēc stundas brauciena drebošām sirdīm nonākam pilsētiņā Monstere, kur mūs sagaida konkursa organizētāju grupiņa – cilvēki, kas turpmākās četras dienas būs meiteņu audžuvecāki jeb, kā vēlāk tos mīļi dēvējām, opīši un omītes (mēs dzīvojām viņu ģimenēs). Satraukums liels – sveša vide, sveši cilvēki, svešas tradīcijas, valodas barjera, kautrīgums un ziņkārība reizē. Dažas meitenes pat sprieda, ka labāk vēlētos dzīvot autobusā, lai tik nebūtu jādodas uz audžuvecāku mājām. Tomēr grupiņa meiteņu, uzmundrinošu vēlējumu pavadīta, mašīnās, ar divriteņiem vai kājām devās uz savām pagaidu mājām.
Otrai grupiņai, kam paredzēts dzīvot apmēram 20 kilometru attālumā, vēl priekšā ceļš. Un tad pirmā atziņa, ka Nīderlande ir ļoti apdzīvota valsts, jo viss ceļa posms ir kā liela pilsēta – nekur neredz laukus vai pļavas, visur siltumnīcas, ielas un ēkas. Vēlāk noskaidrojām, ka šajā valstī, kuras teritorija platības ziņā līdzīga Latvijai, dzīvo apmēram 17 miljoni iedzīvotāju, tāpēc katrs zemes pleķītis tiek izmantots lietderīgi. Vidi ļoti harmonisku dara vienkāršās, no brūni sarkaniem ķieģelīšiem celtās ēkas, gaumīgi iekārtotas mazās piemājas teritorijas, kanāli, kas gluži kā ielas caurvij visu valsti, sakoptība un cilvēku smaidi. Vēl liels pārsteigums ir daudzie riteņbraucēji. Jauni un veci, kungi uzvalkos un dāmas augstpapēžu kurpēs, sirmi opīši un omītes, nemaz nerunājot par skolēniem – visi pārvietojas ar vienkāršiem vai smalkākiem velosipēdiem. Turklāt daudzi no tiem nepieslēgti droši tiek atstāti uz ielas.
Tā pēc pusstundas brauciena arī otra grupa nonāk gādīgo audžuvecāku rokās, lai dotos atpūsties, ieturētu pusdienas un sagatavotos atklāšanas koncertam.
Sīvā konkurence
Pirms atklāšanas koncerta mēģinājums norisinājās turpat zālītē aiz baznīcas. Skaistā un lielā svētnīca bija skatītāju un dalībnieku pārpildīta, kora izpildījumā skanēja latviešu tautasdziesma “Stāvēju, dziedāju” un garīgais dziedājums “Salve Regina”. Pēc koncerta kļūst skaidrs, ka konkurence būs liela, jo daudzi kori parādīja patiešām izcilu sniegumu. Meitenēm ļoti patika bulgāru vokālā ansambļa “Sevlivo bērni” priekšnesums, bet vēlāk izrādījās, ka viņiem savukārt interesants licies tieši mūsu kora sniegums
Neviltotā skatītāju sajūsma
Nākamās divas dienas ir saspringta darba pilnas. Kā vēlāk atzina meitenes, diriģentes Līga un Liene Celmas un apliecināja rezultāti, vislabāk korim veicies laicīgās mūzikas izpildījumā. Man, raksta autorei, kā klausītājai tas sniedza sen nepiedzīvotas emocijas, šķita, ka izpildījuma laikā pat neelpoju. Arī koristēm šis sniegums šķita īpašs – tādu kora vienotību sen neesot izjutušas, licies, ka pasaulē bez mūzikas, diriģentes Līgas rokas žestiem un acu skatiena nekas cits neeksistē. Pēc izpildījuma Līga paziņoja, ka viņai pat esot vienalga, kādu vērtējumu iegūs konkursā, viņa jutusi – meitenes ir tā pratušas koncentrēties un iejusties mūzikā, ka pat karā ar viņām iet nebūtu bail.
Nākamajā dienā turpinājās konkurss tautas mūzikas programmā. Meiteņu dziedājums skatītājiem tā iepatikās, ka pēc izpildījuma tie slējās kājās un ilgi aplaudēja, tā izrādot sajūsmu par dzirdēto. Meitenes atzina, ka tas bijis viens no emocionāli spilgtākajiem brīžiem konkursā, jo tādu kora godināšanu piedzīvojušas pirmoreiz.
Pārsteigums daudzām bija arī Nīderlandiešu ieinteresētība un prieks par latviešu meitenēm tautastērpos pilsētiņas Delftas ielās – daudzi nāca klāt, lai fotografētos, parunātu, pajautātu, kādu valsti mūsu koris pārstāv. Šo pozitīvo enerģiju meitenes pauda dziedājumā pilsētiņas baznīcā. Arī pēc šā koncerta skatītāji aplaudēja, kājās stāvot, bet kāda krievu kora diriģente raksta autorei pauda sajūsmu par mūsu meiteņu varēšanu.
Vakarā ieradāmies rezultātu paziņošanas ceremonijā. Augstus rezultātus sasnieguši kori no Krievijas un Slovēnijas, kā arī mūsu “Maska”. Līga atzīst, ka konkursa laureātu koncerts, ko dzirdējām, viņai nav šķitis sevišķi interesants, jo dominējuši kori ar perfektu vokālo sniegumu, taču repertuārs bijis neinteresants, tajā maz mūsdienīguma un novitāšu. Varbūt tieši tādēļ mūsu meitenes šajā konkursā ieguva Skatītāju simpātiju balvu. Viņas bija atraktīvas, izpildīja sarežģītu un tajā pašā laikā interesantu repertuāru.
Mūs gaida mājupceļš
Par meiteņu panākumiem liels prieks bija arī mūsu omēm un opjiem, viņi cītīgi turējuši īkšķus, bet dažu labu vēlāk mājās cienājuši ar svētku vakariņām. Tāpēc tik saprotamas bija atvadu skumjas un asaras viņu un arī mūsu acīs nākamajā rītā, kas atausa ar nepielūdzamu ziņu – mūs gaida mājupceļš. Pilsētiņas laukumā skan dziesmas nīderlandiešu un latviešu valodā, redzami silti apskāvieni un rokasspiedieni, dzirdami aicinājumi Nīderlandē ciemoties vēl un viesoties Latvijā – tādas ir atvadas, un pelēkajā rītā tur noteikti palika arī kas tāds, ko vārdos neizsacīt, bet arī neaizmirst.
Jau mājupceļā autobusā meitenes atzina – mēs jau tagad ilgojamies pēc Nīderlandes omēm un opjiem, pēc tās gādības, ko jutām no viņiem, pēc brokastīm vai vakariņām, kurās visa ģimene pulcējas pie galda. Varēja just, ka šajā valstī ģimene ir ļoti liela vērtība, jo ģimenes ir ļoti lielas – divi trīs bērni un astoņi, pat deviņi mazbērni.
Pretstatu pilsētā Amsterdamā
Kā pretstats redzētajam mums atklājas Nīderlandes galvaspilsēta Amsterdama, kurā apmeklējam slaveno “Madam Tiso” muzeju. Jau iepriekš opji mūs brīdināja, lai šajā pilsētā īpaši uzmanām somas un sargāmies paši, nekur pa vienai nestaigājam. Ielas – diezgan netīras un īpatnēju tipiņu pilnas…
Sākas mājupceļš, un Latvijā atgriežamies tieši pēc nedēļas prombūtnes. Ir pagājušas tikai septiņas dienas, bet, šķiet, iespaidu un pārdzīvojumu ziņā esam bijušas prom daudz ilgāk.
***
Spilgtākie iespaidi
Daudzās skaistās un koptās baznīcas, lūgšana katrā ēdienreizē, garšīgā tomātu zupa, svaigā maize, logiem nav aizkaru, bet, ja ir, tos vienkārši neaizver, sakoptās omes – tur viņas visas ir dāmas ar frizūrām, rotaslietām, elegantiem apģērbiem. Ar humoru viņas tagad atceras arī brīnišķīgo nakšņošanu autobusā un stāvēšanu garajās rindās pie ceļmalas tualetēm, kā arī citas ceļojuma “ekstras”.
