Lai cik gara, sniegota un krēslaina būtu ziema, pienāk laiks, kad atplūst silta gaisa vilnis, sniegs saplok, izkūst, ūdens sīkās tērcītēs aiztek pa grāvjiem, un raugies – to malās jau uzzied pirmās māllēpes, gaiss kļūst dzidrs, dzidrs, un debesu augstumos ievīterojas cīrulis.
Tad atdzīvojas arī mežs – bērzi, gaidot lapu plaukšanu, kļūst rūsgani kā Purvīša gleznās, vecu celmu aizvēnī galvas pabāž brūngani murķeļi, bet siltos un mitros vakaros pār lapu koku jaunaudzēm var dzirdēt raksturīgo sloku jeb, tautas valodā runājot, šnepju riesta saucienus.
Ja nebūtu sloku, nebūtu arī šī stāsta. Jāpaskaidro – sloka ir vidēja lieluma medījams putns, rūsganbalts ar viļņveida svītrotu vēderu un garu, taisnu knābi. Tā pārtiek no augsnes bezmugurkaulniekiem, ligzdo zemē un sastopama mitrās lapu koku un jauktu mežu jaunaudzēs. Sloka ir gājputns, kas ziemo Vidusāzijā, uz Latviju atlido martā, aprīlī. Rītu un vakaru krēslā tēviņi lido, un tiem ir raksturīgi riesta saucieni, ko tautā sauc par kurkšķēšanu.
Lūk, šādā pavasara vakarā mans šnepju dullums vairs neļāva mīt Jelgavas ielu asfaltu vai nīkt krēslainā kafejnīcā, un es, bisi un patronas paķēris, aizmetos pa Kalnciema šoseju. Tur – mežā pa labi aiz Valgundes – cerēju atrast savu Klondaiku.
Bija mijkrēšļa stunda – īstais sloku «vilkšanas» laiks. Čabināja gandrīz nemanāms pavasara lietutiņš, un no izcirtumā jaunaudzes malā dažiem pārpalikušajiem kokiem ik pa brīdim gaisā uzlidoja koku čipste, dziedādama savu monotono vakardziesmu.
Slokas nelidoja. Veltīgi gaidīdams, atsēdos uz liela, veca celma. Pēc brīža, kaut ko prātodams, izdzirdu dīvainas skaņas: «Čak, čak, čub, čub». Vai tas varētu būt āpsis, vai varbūt vakara gaitās izgājis jenotsuns? Sasprindzinājis redzi, uzmanīgi skatījos apkārt. Nekā! Taču aizdomīgās skaņas turpinājās, nu jau man tepat pie kājām. Vai tiešām sāk rādīties spoki?
Pēkšņi pašķīrās rudenī nobirušās lapas un starp tām parādījās vārgs, vēl dzeltenīgs tikko uzdīdzis zāles stiebriņš. Biju lasījis grāmatās par jaunajiem bambusa dzinumiem, kas augot acīm saskatāmā ātrumā un virs tiem dažas Āfrikas iedzimto ciltis piesienot uz nāvi notiesātos noziedzniekus. Nuja – tas tā varētu notikt Āfrikā, bet ne jau nu mūsu pašu Latvijā…
Klusi sēdēju un ieklausījos pavasara vakara skaņās: visapkārt sīki čabēja – tur savu dzīvotgribu pieteica simtiem jaunu, zaļu dzīvību.
Otrā rītā, ejot uz darbu, Raiņa ielas namu piesaulē pie kādreizējā pasta ēkas, ieraudzīju, ka arī alpu jāņogulāji un klinteņu krūmiņi izriezuši mazas, zaļas lapiņas. Naktī arī Jelgavā bija ienācis pavasaris. ◆
