Satraukuma brīdis, kurš jūlija nogalē pārņēma sporta un ap to saistītās aprindas sakarā ar valdības paredzētajām izmaiņām sporta finansējuma jomā, pašlaik jau pierimis.
Satraukuma brīdis, kurš jūlija nogalē pārņēma sporta un ap to saistītās aprindas sakarā ar valdības paredzētajām izmaiņām sporta finansējuma jomā, pašlaik jau pierimis. Valdība mainījusi taktiku un sporta lauciņa kopšanai vēl šo to nolēmusi atstāt. Ir laiks pārdomām, kāpēc šāda situācija mūsu valstī varēja izveidoties.
Diemžēl jāsecina, ka visa pamatā ir nevis trūkstošās summas deficīts valsts kasē, bet gan likumības deficīts. Ar to, ka mūsu valsts likumdošanas pilnveidošanā vēl daudz kas veicams, jāsaskaras ne tikai sportā. Daudz darāmā ir bērnu tiesību jomā (piemērs – Latvijas bērnu problēmas šovasar Francijā) u.c.
Valdības nāk un iet, bet likumu pietrūkst
Valstī nav izstrādāts pamats likumam par jaunatni (tieši šāds likums atrisina un dod juridisku pamatu daudzos ar sportu saistītos jautājumos Vācijā, Francijā u.c.), bet likums par sportu jau būtu nākamais solis.
Pēc daudzām runām un idejām tomēr atzīme par sportu tā arī neparādījās Latvijas pašvaldību likumdošanā, kura esot veiksmīgi «nošpikota» no dāņiem, kuriem sporta jautājumi atrisināti citos likumdošanas aktos.
Pašlaik valsts sporta vadībai atvēlēta ir sīciņa vieta – pārvalde ar direktoru. Par šādu statusu itin izbrīnīti bija Eiropas junioru vieglatlētikas čempionāta delegāciju vadītāji. Kāds tur brīnums, ka pārvaldes vadītājs Einārs Fogelis pārāk uzstājīgi sporta intereses neaizstāvēja, viņa izteikumi presei bija visai piesardzīgi, jo mīksto krēslu var arī ātri pazaudēt…
It kā sporta jautājumi ir Izglītības ministrijas joma, taču jaunā ministra satraukumu nemanījām, kaut arī naudas zaudējumi vissāpīgāk skartu tieši Murjāņu Sporta ģimnāziju. Varbūt tāpēc, ka Izglītības likumā ir iedaļas par ārpusskolas izglītības iestādēm, taču kādas – sporta vai mākslas vai tehnikas – tās varētu būt, skaidrojumu nav.
Valdības mums nāk un iet, un katrs valdošais ministrs savā nozarē ir ar plašām pilnvarām, t.i., vienā brīdī ministra krēslā var atrasties kāds cienījamajam rakstniekam M.Birzem (skat. «Dienu» 05.08.1999.) līdzīgi domājošs, un Sporta pārvaldes vietā izveidotos kabinetiņš ar divām vidusskolu beigušām referentēm sporta jomā…, vai arī varam sagaidīt paziņojumu, ka turpmāk sporta skolu un skolēnu sacensību jautājumi nav saistāmi ar izglītības pilnveidošanu valstī.
Sporta likumdošana pirmajos Ulmaņlaikos
Interesanti, ka Latvijā kā pirmajā no Austrumeiropas valstīm likumu par sportu pieņēma jau pirms Otrā pasaules kara. Atbilstoši tā laikmeta garam tā nosaukums bija «Likums par fizisko kultūru un sporta organizācijām», un Latvijas Ministru kabinets to pieņēma 1936. gada 5. maijā.
Likumā bija 21 punkts, un tas iesākās tā: «1. Fiziskās kultūras un sporta uzdevums ir izaudzināt garīgi un miesīgi veselus, izturīgus, spējīgus un krietnus sabiedrības locekļus, kas vienoti valstiskā apziņā spēj sekmīgi pildīt visus dzīves un darba pienākumus, ko uzliek ģimene, sabiedrība, tauta un valsts.»
2. punkts noteica, ka «sportu un fizisko audzināšanu vada un apvieno Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja». Savukārt 5. punkts paredzēja komitejas uzdevumus un tiesības, kas bija izteikti 17 apakšpunktos. Lūk, ieskats dažos no tiem:
«8. Sekmēt fiziskās kultūras un sporta literatūras izdošanu un izplatīšanu» (FKuSK «paspārnē» tolaik iznāca žurnāls «Fiziskā kultūra un Sports».)
«8. Iegūt un uzturēt sporta namus un laukumus, kā arī rūpēties par sporta laukumu un vingrotavu izbūvi valstī, dot atsauksmes par to plāniem un uzraudzīt to pareizu izbūvi.» (Tika uzcelts sporta nams Rīgā, kurā notika Eiropas čempionāts basketbolā, izstrādāti projekti kompleksam sporta centram Uzvaras laukumā, arī golfa laukumam u.c.)
Savukārt likuma 6. punktā tika rakstīts, ka «Komisijas pieņemtie un sporta vadītāja apstiprinātie noteikumi sporta un fiziskās audzināšanas jautājumos ir saistoši valsts un pašvaldību iestādēm un organizācijām, kas vienīgi vai kādā savā daļā nodarbojas ar sportu».
Interesants ir arī 15. punkts, kurš reglamentēja Olimpiskās komitejas darbību un sastāvu valstī. (Komitejā darbojās priekšsēdētājs un četri vēlēti locekļi.) 16. punktā apskatīts tāds jebkuros laikos «smags» jautājums kā līdzekļi (finanses): «Latvijas fiziskās kultūras un sporta komitejas līdzekļi sastādās: 1) no sporta organizāciju iemaksām, 2) no valsts un pašvaldību pabalstiem, 3) no ziedojumiem un novēlējumiem un 4) no citiem ienākumiem.»
14. punktā tika atzīmēts, ka «lielāko pilsētu un apgabalu fiziskās kultūras un sporta padomēs ieiet pārstāvji, kurus ievēlē delegātu sapulce…»
Pēdējais punkts sākas šādi:
«Visas sporta biedrības, klubi un savienības, kā arī biedrības, kuru darbībā sports ir viena darbības nozare, pakļauti šā likuma noteikumiem.»
Piebildīšu, ka pirmskara valstsvīros īsti sportiski bija tikai ģenerālis Klintsons un admirālis Spāde, taču arī citiem netrūka sportiski valstiskās domāšanas.
Kaimiņu igauņu vēlējums: izvairieties no mūsu kļūdām!
Likums par sportu mūsu ziemeļu kaimiņzemē izstrādāts valsts sporta kongresa darbības gaitā. Valdības to apstiprināja pirms diviem gadiem.
Pēc likuma valsts virsvadība sportā ir Kultūras ministrijai, kuras ietvaros ir sporta daļa (igauņi saka – kanceleja). Tālākā virzība varētu būt – valsts sporta ministram. Kaimiņi cer, ka šo jautājumu varētu atrisināt jaunievēlētie deputāti un valdība, jo kanceleja neesot pārāk spēcīgs vadītājs, jo ar sporta virsvadību konkurējot arī Sporta federāciju padome un Olimpiskā komiteja.
Saistībā ar Sporta likumu kā pozitīvs faktors tika atzīmēts tas, ka valsts Kultūras ministrijas rīcībā nodevusi visus ienākumus no azarta spēļu iestādēm. No tiem sportam tiekot iedalīts pietiekami daudz papildus tam, ko izdala Izglītības ministrija sava līmeņa iestādēm.
Tomēr likums neesot atrisinājis tādu jautājumu kā bērna fiziskā audzināšana, efektīva sponsoru darbība, sports vispār.
Likums nav skāris pašvaldību lomu sporta lietās, jo tā vienā teikumā esot skarta pašvaldību likumdošanā. Tiesa gan, pašvaldību vadītāji šo teikumu varot grozīt, kā iepatīkas…
Raksturojot likuma darbību, kaimiņi izteicās, ka tā esot neitrāla, t.i., ne aizturot izaugsmi, ne arī veicinot to, un novēlēja latviešiem ņemt vērā viņu pieredzi un kļūdas, izstrādājot veiksmīgāku sporta likumdošanu nekā tā ir Igaunijā.
Fiziskā audzināšana unsports – politikas sastāvdaļa
Latvijā, ņemot vērā gan pašu vēsturisko, gan kaimiņu pieredzi, ir iespējas izveidot vienotas Sporta pārvaldes sistēmu, lai nebūtu tā, ka katra pašvaldība to veido vai jauc, kā vien vēlas, dod uzdevumus un nosaka algas pēc sava prāta. Pagaidām jāsecina, ka valstī trūkst sporta un laikam arī vispārējās fiziskās audzināšanas politikas. Tā kā Latvijas sportisti tomēr gūst zināmus panākumus starptautiskajā arēnā, tiek uzskatīts, ka viss var ritēt tālāk tāpat kā līdz šim. Jautājums tikai – cik ilgi?
Vēl par sporta politiku. Tajā būtu jānosaka, kas Latvijai pašlaik vairāk vēlams – piecas hokeja halles vai 10 – 12 sporta zāles Latvijas skolās (arī Jelgavā).
Jācer, ka valsts vadība un politiķi atcerēsies, ka sports ir politikas sastāvdaļa un tai jābūt likumīgai pastāvēšanas iespējamībai.
