Volejbola sezonas sākumā pēc ilgas un nopietnas šaubīšanās Zigismunds Grigoļunovičs piekrita Ozolnieku komandas galvenā trenera postenim.
Iepriekš divas sezonas trenera asistenta lomā sabijušā veterāna pirmais šaubu iemesls bijis paša vecums, kas «nav raksturīgs galvenā trenera statusam». Otrs – pēc iepriekšējās «ozīšu» komandas sadalīšanās nepalika pietiekamu iestrāžu jaunas veidošanai.Tomēr palika komandas kapteinis un saspēles vadītājs Ivo Baranovskis. Palika pirmais temps Raimonds Vilmanis. Atgriezās kādreiz vienībā spēlējušie Valērijs Lomakins un Aivars Siļutins. Iesaistījās Latvijas pludmales volejbola līderis Mārtiņš Pļaviņš. No izjukušās Kuldīgas komandas pievienojās Kārlis Volodins, no rīdziniekiem – libero Uģis Puķītis, meistarīgāko paspārnē atradās vieta arī jaunajiem pašmāju volejbolistiem. Un ātri vien visi saliedējās draudzīgā vienībā, ar kuru sezonas gaitā dabūja rēķināties ikviens no pretiniekiem.«Tas ir trenera attieksmes, viņa korektuma un inteliģences nopelns,» spēlētāju domas izsaka komandas kapteinis, apliecinot, ka uz treniņiem visi nākuši ar prieku. Nenodara kaunu Latvijas volejbolam«Zigis tobrīd bija mūsu vienīgā cerība,» volejbola kluba un vietējā Sporta nama direktors Rolands Baranovskis atceras, ka pierunāšanas procesā esot bijis «tuvu infarktam». Bet treneris savā 78. gadskārtā ielūkojas, ka pirms sezonas mati bijuši mazliet tumšāki. Taču nekādas kaites vairs netiek pieminētas, jo «ozīši» ne vien paglābušies no izjukšanas, bet aizvadījuši vienu no labākajām sezonām, tiekot pie medaļām visos galvenajos turnīros. Izcīnīja Latvijas kausu, vienīgie no Latvijas iekļuva Baltijas «Schenker» līgas finālā un ieguva bronzas godalgas, bet vakar Volejbola federācijas rīkotā sezonas noslēguma pasākumā Rīgā saņēma valsts čempionu sudraba medaļas.«Nelolojām lielus mērķus, spriedām, kas spēlēsim tā, lai varētu priecēt skatītājus un arī pašiem nebūtu kauns,» treneris atzīst, ka «reāla skatīšanās uz dzīvi» un līdzjutēju labvēlīgā attieksme ļāvusi vieglāk pārdzīvot arī dažu labu zaudējumu. «Nenodarījām kaunu arī visam Latvijas volejbolam,» ar smaidu viņš atskatās uz piekāpšanos čempionāta finālā «Lāse-R/Rīga» vienībai, jo kas tad nu būtu, ja valsts izlases bāzes komandai atņemtu visus titulus. No aizsardzības spēlētāja līdz čempionvienību trenerim«Volejbolā lielākoties treneri ir bijušie spēlētāji, kas paši izgājuši laukuma skolu, zina, kas labi un kas slikti,» teic Z.Grigoļunovičs. Zinātnisku pierādījumu gan par šo kā labāko variantu nav, taču mūsu gadījumā neapšaubāmi pozitīvs piemērs ir pats sarunbiedrs – labākais aizsardzības spēlētājs un Latvijas izlases pamatsastāva dalībnieks 1955. – 1963. gadā.Pēc Fiziskās kultūras institūta absolvēšanas norīkots darbā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, viņš līdztekus pasniedzēja darbam bija arī spēlējošais treneris augstskolas komandā, bet 1969. gadā atgriezās Rīgā, lai stātos vīru meistarkomandas «Radiotehniķis» vadībā un aizvestu to līdz PSRS čempionāta godalgām.Deviņdesmito gadu vidū trenerim uzticēta valsts sieviešu izlase, kas viņa vadībā nokļuva līdz Eiropas čempionāta finālturnīram. Bet pa vidu vēl četri gadi Madagaskaras vīriešu izlases trenera postenī līdz ar komandas trešo vietu Āfrikas kausa izcīņā.Vai, salīdzinot ar bijušo, var teikt, ka Latvijas volejbolā iestājies noriets? Ilggadējais speciālists par to neņemas spriest. Jā, viņš atceras laikus, kad vīru un sieviešu augstākajā līgā spēlējušas pa 12 komandām, turklāt tādiem kā «Radiotehniķa» meistariem pat nav ļauts piedalīties. «Ir mums arī tagad labi volejbolisti, diemžēl gatavojam viņus kā darbaspēku ārzemēm, kur puiši risina savas finansiālās problēmas. Ja visus savāktu kopā, šķiet, pretiniekam būtu jādreb. Taču – detaļas ir, bet mehānisms nesanāk.»Darba prieku sniedz cilvēki«Ir jau bijis arī pietiekami daudz negulētu nakšu, jo nervu sistēma pēc negatīva spēles iznākuma tik drīz nenorimst,» treneris atklāj, ka viņa sejā spēles laikā reti vērojamās emocijas sirdi tomēr viļņo. Kā negatīvās, tā pozitīvās, kuru šosezon tomēr bijis necerēti daudz. «Prieks, ka spēlētāji sezonu vērtē kā izdevušos. Prieks, ka līdzjutēji uzmundrināja. Ka nesvilpa pēc neizdošanās un aplaudēja par visu, kas izdarīts labs.» Prieku sirmajam trenerim sagādā arī mazdēls, kas ieguvis labu izglītību gan Latvijā, gan ārzemēs, un laikmets, kas ļauj šīs zināšanas likt lietā. Un vēl prieku sniedz kārtējā vasara ar dabas plaukumu un sauli, kuras baudīšanā viņš kopš jaunības esot bijis negausīgs.
