Svētdien “Elektrum” Olimpiskajā sporta centrā Rīgā par Superkausu cīnīsies Latvijas labākās vīru un sieviešu volejbola komandas: kungu konkurencē tiksies “Jēkabpils lūši” un “RTU Robežsardze/Jūrmala”, bet dāmu duelī stāties pretī “Rīgas Volejbola skolas/LU” vienībai nopietni gatavojas VK “Jelgava”. Sekojot notikumiem LTV7 kanālā, īkšķus par mūsējo veiksmi un uzvaru, jādomā, īpaši turēs Vilces pamatskolas audzēkņi, jo viena no komandas rezultatīvākajām spēlētājām Līga Plāte taču ir viņu sporta skolotāja.
“Skolas gados sportā piedalījos visā un visur, bet, domājot par savu nākotnes profesiju, biju cieši pārliecināta, ka tā nu gan nesaistīsies ar šo jomu. Ieguvu bakalaura grādu LLU Sociālo zinātņu fakultātes iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru programmā, sāku strādāt par kredītspeciālisti bankā…” Tagad atminoties to laiku un studiju izvēles pavērsienu, Līga spriež, ka tā laikam bijusi sava veida bēgšana no tik pazīstamās vides, kas, varbūt pat likumsakarīgi, tomēr nav izdevusies.
No volejbola, kuram mazais pirkstiņš atdots jau skolas gados, acīmredzot nav ne bēgts, ne izbēgts, un mūsu saruna, kurai Līga atsaucīgi atrod brīdi attālināto mācību un intensīvo treniņu noslogotajā nedēļā, ar to arī sākas.
– Elejas vidusskolas sporta skolotāja Sandra Avota kādā senā intervijā atklāja, ka nevarot izšķirties, kurp talantīgo meiteni Līgu Plāti virzīt – uz vieglatlētiku vai volejbolu. Vai tev pašai arī kādā brīdī tā bija svarīga izšķiršanās – starp individuālo un komandu sporta veidu?
Volejbolu sāku spēlēt kādu 14–15 gadu vecumā un pirms tam tiešām nodarbojos vairāk ar vieglatlētiku. Patiesībā jau, mācoties skolā, it īpaši lauku skolā, tu sportā dari visu, un pārsvarā viss man arī padevās. Arī sporta skolotāja, būdama pamatā vieglatlētikas trenere, mūs mudināja uz daudzpusību – katru dienu pēc stundām pulciņu un treniņu nodarbībās spēlējām basketbolu, mācījāmies volejbola piespēles, siltā laikā gājām laukā stadionā, atceros, ka nesām ārā matračus, lai “pietuvinātos apstākļos” gatavotos augstlēkšanas sacensībām “Daugavas” stadionā Rīgā. Vēlāk varbūt izkristalizējās, kas patīk vairāk, un tā es nosliecos uz volejbolu. Sākumā sēžot uz lielāko meiteņu komandas rezervistu soliņa, tas notika tā dabiski un pamazām. Par savām individuālistes vai komandas spēlētājas īpašībām gan grūti spriest, jo brīžam joprojām izpaužas gan vienas, gan otras.
– Varbūt atminies arī spilgtākos skolas gadu panākumus?
Ar skolas gadu diplomiem man bija pilna veco laiku sekcijas atvilktne, un daudz sakrāts arī medaļu. Kādreiz tām, šķiet, bija arī nosacīti lielāka vērtība nekā tagad, kad bieži vien tikt pie medaļas, piemēram, sporta svētkos, ir diezgan viegli. Spilgtākās atmiņas man palikušas no Latvijas čempionāta sacensībām Sporta manēžā Rīgā. Man bija jālec trīssolis un augstums, bet izrādījās, ka tās dienas programmā augstlēkšanas nav un nākamajā dienā uz Rīgu braukt nav paredzēts. Lai tomēr sanāktu divas disciplīnas, mani ielika 3000 metru skrējienā, un es finišēju otrā. Tas bija lielākais pārsteigums un iespaidīgākais kauss, ko nopelnīju, jo vairāk tāpēc, ka skriet man patiesībā nepatīk.
– Tagad pati esi sporta skolotāja, vai darbā noder arī personīgā pieredze? Mēdz teikt, ka tagad bērni ir citādi nekā tad, “kad mēs augām”. Un visbiežāk pieminētais pedagogu uzdevums ir viņus uz sava mācību priekšmeta apgūšanu motivēt un motivēt…
Katra priekšmeta skolotājs par šo droši vien teiktu kaut ko citu. Es teikšu, ka pie manis uz sporta stundu viņi nāk jau ārkārtīgi motivēti, ar prieku acīs. Zinu, ka viņi pārdzīvos, ja kādu iemeslu dēļ sporta nebūs. Bez uzspiešanas, ar radošu pieeju, ļaujot katram izpausties, – tāds sports bērniem patīk. Kad sākās šie ierobežojumi un nevarēja vairs notikt pulciņu nodarbības, dažs bija sabēdājies līdz asarām. Trijos skolā nostrādātajos gados esmu ievērojusi, cik ļoti svarīga ir skolotāja līdzdarbošanās. Lielākajiem patīk izaicināt uz trīspunktu metieniem vai “sodiņiem”, mazajiem kaut ko citu kopīgi padarīt.
– Kā šo interesi un prieku saglabāt attālinātajās sporta stundās? Vari pastāstīt kādu savas stundas piemēru?
Ceturtajai klasei, piemēram, šodien noslēdzās viens konkurss – ar ūdeni puspildītas plastmasas pudeles mešana tā, lai tā piezemētos stāvus. Pirms divām nedēļām tika dots uzdevums – katru dienu izmest četras reizes pa 15 metieniem, pēc katras tādas kārtas atzīmēt rezultātu, kas savukārt noteica, cik reižu jāizpilda kāds cits vingrinājums – teiksim, “planka” vai “presīte”. Ja no 15 izdevies uzmest 13, tad jau drīkst nodejot prieka deju. Konkursa noslēgumā šodien izlozes kārtībā tiešsaistes turnīrā noskaidrojām veiklāko, un bija tik forši redzēt prieku bērnu acīs par katru izdošanos. Protams, tas nav tas, kas klātienes azarts, bet tomēr.
Piektajai un sestajai klasei kopīgajā sporta stundā apguvām teoriju – runājām par drošības noteikumiem dažādās atrakciju un izklaides vietās vai uz ledus, kas patlaban ir aktuāli. Pēc tam izveidoju nelielu testiņu, kur ar atbildēm var sakrāt punktus un noskaidrot savu vietu uz pjedestāla.
– Vai ir arī tādi uzdevumi, kas liek iziet ārā?
Ir arī tādi. Lielajiem, piemēram, stundas tēma ir pārvietošanās veidi. Eksperimenta veidā jānoskaidro, cik lielu attālumu trijās minūtēs pieveic skrienot, cik ejot, kāda ir procentuālā attiecība. Tie, kuriem ir slēpes, var iekļaut arī šāda veida pārvietošanos, salīdzinot to kaut vai ar pastaigu. Ceturtā klase aizvadītajā nedēļā veidoja sniega šķēršļu joslu un pēc tam filmēja, kā paši pa tuneļiem, barjerām un kalniņiem pārvietojas. Dodot uzdevumus, vienmēr arī pierakstu, ka tie izpildāmi pēc pašu un vecāku iespējām. Dažs atraksta, ka darbdienā nav varējis bērnu atbalstīt, bet nedēļas nogalē dosies ar ģimeni ārā un tad. Vecāki kopumā ir ļoti atsaucīgi.
– Atgriežoties pie vaļasprieka līmenī palikušā volejbola – vairākus gadus tu spēlēji LLU komandā, ar kuru 1. līgas čempionātā tikāt pie visu kalumu medaļām, 2016. gadā pat visspožākajām. Šķiet, ka biji arī rezultativitātes līdere ne vien savā komandā, bet pat visā līgā. Kā vērtē šo augstskolas vienībā pavadīto laiku?
Sakrita tā, ka tajos gados universitātē iestājās meitenes, kas ar volejbolu bija saistītas un aktīvi spēlēja jau pirms tam. Man ļoti patika tā komanda un arī trenere Marina Cīrule. Toreizējos treniņus pie viņas joprojām uzskatu kā tādus, kas gan fiziskās sagatavotības, gan spēles izpratnes ziņā notika visaugstākajā līmenī. Attiecībā uz sevi varu arī teikt, ka Marina izaudzināja manu raksturu. Jāatzīst, ka līdz tam biju krietni cimperlīga, šerpa un kā jaunākais bērns ģimenē arī mazliet izlutināta. Marina iemācīja disciplīnu un palīdzēja saprast, ka tie, kas smagi strādā, agri vai vēl gūst arī laurus.
– Vienugad LLU komanda ieguva fārmkluba statusu Baltijas līgas vienībā VK “Jelgava”, uz kuru tu pēc tam pārcēlies.
Jā, sākumā centos apvienot spēlēšanu abās komandās, līdz sapratu, ka tas tomēr būs par sarežģītu. Baltijas līga spēļu ziņā neapšaubāmi ir sniegusi un sniedz cita, krietni augstāka un starptautiska līmeņa pieredzi.
– Vasarās piedalies arī bīča sacensībās – vai pludmales volejbols pēdējā laikā negūst lielāku popularitāti nekā klasiskais?
Varbūt arī gūst, taču pati to spēlēju ļoti reti. Lielākoties, ja nepieciešams pārstāvēt pagastu novada sacensībās. Varbūt tepat pie mājas ar draugiem varu uzbumbot, bet pēdējos gados jo vairāk esmu sapratusi, ka tie divi vasaras mēneši manam plecam, potītēm un ceļgaliem vajadzīgi atpūtai, lai ziemā atkal varētu spēlēt zālē. Par popularitāti – jā, tā ir augusi, mūsu vadošajiem pāriem ir ļoti labi panākumi, aug smilšu laukumu un spēlētāju skaits. Tas priecē.
– Vai Vilces pagastā ir arī vietēja mēroga volejbola spēlētāji? Kā tu vērtē pašreizējo “kovida” un “pirmskovida” sporta dzīvi laukos?
Atzīšos, ka esmu ne tikai sporta skolotāja Vilcē, bet jau pusotru gadu arī sporta dzīves vadītāja Elejas pagastā. Sporta svētkus savā pirmajā vasarā vēl nevarēju sarīkot, bet kādus strītbola un volejbola turnīrus gan, un atsaucības netrūkst. Tāpat arī Vilcē, kur pagājušajā gadā vadīju veselības vingrošanas grupu. Ja uz nodarbību atnāk vairāk par 20 sieviešu, tas, manuprāt ir ļoti daudz. Sevišķi iecienīts ir Vilces disku golfa laukums, kuru var izmantot arī ziemā.
– Ar disku golfu Vilces vārds jau izskanējis vai visā Latvijā. Kas šajā šķietami vienkāršajā spēlē ir tik pievilcīgs?
Pati esmu vairāk sezonas spēlētāja, ziemā negribas ar šo no volejbola ļoti atšķirīgo kustību arī papildus noslogot savu plecu. Bet disku golfa lielākā pievilcība slēpjas tā plašajā pieejamībā. To var spēlēt gan jauni, gan veci, bērni kopā ar vecākiem, mazbērni ar vecvecākiem, meita ar mammu, dēls ar tēvu, krustmeita ar krustvecākiem. Ejot ātrākā tempā, sanāk laba fiziskā slodze. Pat tagad, “kovid” apstākļos, var piedalīties arī attālinātās sacensībās, izejot savus apļus un reģistrējot rezultātu. Pa laikam uz Vilci atbrauc Latvijas meistarīgākie diskgolferi, bet pamazām arī pie mums jau paaugušies viņiem līdzvērtīgi konkurenti.
–Tikmēr tev šajās dienās priekšplānā volejbols un Superkauss – pēc spēļu pārtraukuma kopš oktobra droši vien nav viegli šim svarīgajam “iznācienam” noskaņoties.
Fiziski, domāju, esam gatavas gan mēs, gan pretinieces, lielāka loma līdz ar to būs pozitīvām emocijām un mentālajai noturībai. Manuprāt, spēle būs interesanta.
