Jelgavas ugunsdzēsēji ir otrie vecākie Latvijā – tā rāda vēsturiski dokumenti.
Jelgavas ugunsdzēsēji ir otrie vecākie Latvijā – tā rāda vēsturiski dokumenti, taču mūsmāju sarkanā gaiļa apkarotāji nav zaudējuši cerību, ka atradīsies kāds līdz šim nezināms fakts, kas jelgavniekiem stāža ziņā ļaus izkonkurēt galvaspilsētas ugunsdzēsējus.
Par organizētas ugunsdzēsības sākumu Jelgavā var uzskatīt 1710. gadu, kad hercogs apstiprināja Jelgavas ugunsdzēšanas noteikumus. Tolaik ugunsdzēsēju biedrība vēl nepastāvēja, taču dzēšanas darbi notika. Šķūnī, kas bija piebūvēts pie Trīsvienības baznīcas torņa, atradās sūkņi, kāpnes un laužamie rīki. Arī pie Annas baznīcas bija līdzīgi iekārtots šķūnis ar toveri ūdens piegādāšanai. Ugunsdzēsēju palīdzību tolaik nevajadzēja bieži, bet, ja kaut kas notika, par to ziņoja ar Trīsvienības baznīcas zvana skaņām. Savukārt Annas baznīcas tornī dienas laikā izkāra sarkanu karogu, bet naktī – lukturi.
Miesassods sliņķiem
Ugunsgrēku dzēšanā bija jāpiedalās visiem vīriešiem no 17 līdz 60 gadu vecumam un, steidzoties uz ugunsnelaimi, katrs ņēma līdzi spaini un cirvi. Noteikumos solīta atlīdzība čaklākajiem, bet miesassods – sliņķiem.
Pēc citām ziņām, ugunsgrēku apkarošanas noteikumi izdoti arī 1600. un 1729. gadā. Taču arī šīs ziņas liecina par iedzīvotāju obligātu piedalīšanos ugunsgrēku dzēšanā. Pilsēta auga, un radās nepieciešamība pēc īstiem ugunsdzēsējiem. 1864. gada rudenī sapulcējās Jelgavas pilsoņi, lai apspriestu, kas darāms pilsētas drošības labā. Ziņas par ugunsdzēsēju biedrību dibināšanu nāca no kaimiņvalstīm, taču jelgavnieki nebija žigli iekustināmi. Vajadzēja notikt nelaimei – lielam ugunsgrēkam –, lai kaut kas sāktu virzīties uz priekšu. Maiznieku cunftes meistars un sabiedriskais darbinieks Eduards Prāls īsā laikā realizēja to, ko nebija spējušas komisijas, un 1865. gada 13. septembrī Kurzemes viesnīcas zālē sasauktā iedzīvotāju sapulce nolēma dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Nepilnas nedēļas laikā atbalstītāji savāca 2889 cariskās Krievijas rubļus, un vairāk nekā 400 pilsoņu parakstījās, solot piedalīties.
E.Prāls ir pelnījis, ka viņu sauc ne tikai par Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības organizētāju, bet arī par tās pirmo entuziastu. Apzinoties savas vājās zināšanas ugunsdzēsībā, viņš 1866. gada vasarā par saviem līdzekļiem devās uz Vāciju, kur Heidelbergā Kārļa Meca vadītā ugunsdzēsēju biedrībā kā vienkāršs darbinieks mācījās uguns dzēšanu un rīku izmantošanu. Atgriezies dzimtenē, E.Prāls ķērās pie jelgavnieku skološanas. Mācības notika katru svētdienu no pulksten sešiem līdz desmitiem rītā. E.Prāla darbošanās nepalika nemanīta un 1872. gadā viņu ievēlēja par Jelgavas pilsētas galvu.
Svētki ar sudraba kausu
Par valdības piešķirtajiem līdzekļiem ugunsdzēsēji tika arī pie telpām, kurās atradās sporta zāle, dzīvoklis uzraugam un novērošanas tornis. Uz telpu svinīgo iesvētīšanu biedrības 1. sūkņu nodaļas vadītājs un alvas lējēju meistars Alberts Kīns izlēja skaistu sudraba kausu, ko gadiem ilgi izmantoja svinīgos pasākumos. Līdz mūsdienām tam nav izdevies saglabāties – kauss aizgāja bojā ugunsgrēkā biedrības telpās.
Nākamo trīsdesmit gadu laikā ugunsdzēsēju biedrība strauji attīstījās – iekārtoja elektrisko signālu pārraidi, iegādājās jaunu tehniku ūdens piegādei un izveidoja Sarkanā Krusta nodaļu, kas piedalījās ievainoto saņemšanā un evakuācijā.
Grūti biedrībai klājās vācu okupācijas laikā – noteikumi aizliedza rādīties uz ielas nakts laikā, un ierobežojums attiecās arī uz ugunsdzēsējiem. Ar laiku gan šo rīkojumu atcēla, taču katram žandarmam bija tiesības ugunsdzēsēju apstādināt un pieprasīt uzrādīt apliecību. Krievu armijas karaspēkam atkāpjoties, retas kļuva arī ugunsdzēsēju rindas, jo daudzi devās bēgļu gaitās. No 400 aktīvajiem pilsētā palika tikai 28. Brīvprātīgie ugunsdzēsēji devās zem ložu krusas un mēģināja glābt vēsturiskās vērtības, tai skaitā Jelgavas pili.
Jelgavas ugunsdzēsēju vēsturi grāmatā deviņdesmitajos gados apkopoja Roberts Mazjānis, viņš par ugunsdzēsējiem mūsu pilsētā zina gandrīz visu. Savas fenomenālās atmiņas dēļ viņš vēl tagad ne vienu vien spēj aizraut ar saistošiem stāstiem par to, ko guvis, lasot dažādus dokumentus un liecinieku pierakstīto.
***
Fakts
Jelgavas ugunsdzēsēji Latvijas vēsturē iegājuši ar pirmo signalizācijas ierīci – ieslēdzot trauksmes zvaniņus ugunsdzēsēju depo, vienlaikus skanēja 93 elektriskie zvaniņi visā pilsētā.
