Sākšu ar 1918. gada 18. novembri, kad radās brīva un neatkarīga Latvijas valsts. No katriem trijiem tās iedzīvotājiem divi dzīvoja laukos un paši sevi apgādāja ar pārtiku, nodrošinot arī trešo pilsētnieku ar nepieciešamo. Tagad iedzīvotāju sastāvs mainījies – divi no trijiem dzīvo pilsētās, viens laukos un spēj apgādāt valstī dzīvojošos ar pārtiku, atstājot miljoniem hektāru zemes atmatā. Padomju iekārtas lielākais kaitējums sabiedrībai, ka tā atsvešināja cilvēkus no darba, ar represijām padarot par paklausīgām skrūvītēm – ja strādāsi tur, kur liek, būsi paēdis.1941. – 1942. gada ziemu PSRS izdzīvoja, pateicoties kolhoznieku pushektāram un gotiņai. Ja to nebūtu, šodien pasaules karte un problēmas būtu citas.Pirmās Latvijas agrārā reforma izveidoja sociāldemokrātiskas sabiedrības pamatus, bet tagadējās reformas radījušas skrandu proletāriešus un miljonārus, sprādzienbīstamu sabiedrību, kas pagaidām ceļo pa ārzemēm, laimi un darbu meklējot, nevis dzimtenē neapstrādāto zemi lietderīgi izmanto tautsaimniecībai.LTV raidījums «Atjaunotāji» man atgādināja, ka atjaunot var celtnes, mašīnas, lietas, bet nevar atjaunot valsti. Atbilstošs raidījuma nosaukums būtu «Pārmantotāji», «Atkārtotāji». Laiks cits, apstākļi citi, cilvēki citi, pieredze cita. Iznāk, ka latviešiem jākalpo, viņiem nav ļauts sev likumus lemt! Tos lemj Starptautiskais Valūtas fonds, kam latvieši tāpat kā citas mazās valstiņas ir lielisks peļņas līdzeklis.Man divdesmit neatkarīgās Latvijas gadi atgādina pensionāru saietu, kurā lemj, kā izmantot saziedotos līdzekļus, jo pašu tizlums traucē tos radoši iesaistīt darbā. Kamēr pats nebiju vecis, nebiju spējīgs šādam salīdzinājumam. Zināju jaunības stulbumu, kas rodas, ja beidz sešu klašu pamatskolu.
