«Arī nokavējāt? Nekas, pagaidīsim 15 minūtes līdz nākamajam autobusam. Vai bieži atļaujamies tā vienkārši pasēdēt un padomāt? Tagad varam.» Saulainā vasaras dienā autobusu pieturā sastaptās smaidīgās sievietes teiktais dīvainā kārtā ienāk prātā padsmit grādu spelgonī pie gājēju pārejas līdzās Annas baznīcai. It kā taču nekādas saistības – ne ar sauli, ne autobusu, ne soliņu, un luksofors sola, ka tikšu ielas otrā pusē pēc 90 sekundēm. Ja nu vienīgi tā pati sajūta, ka lietas nenotiek tik ātri, kā gribētos…
Laikrādis laikam tomēr iestrēdzis, līdzīgi kā automašīnu kustība abos Lielās ielas virzienos. Ne Pētera, ne Pulkveža Brieža ielā brauktgribētāju nav, un spriedze pie gājēju pārejas acīmredzami uzvelkas («uzkarst» laikam nebūs pareizi, jo sals kož ne pa jokam). Pirmais neiztur jauneklis viņā pusē – daži aši soļi, un viņš ir ticis galā gan ar ielas šķērsošanu, gan nervozo brīdi. Līdzās stāvošie manāmi sarosās, taču skaitītājs pēkšņi piedāvā nākamo cerību – 46 sekundes –, un mīņāšanās turpinās uz vietas.
Mirkli vēlāk galvenajā ielā iekustas labās puses plūsma, un paralēli tai krustojuma zebru apņēmīgi izmanto vēl kāds vīrs. Pēc brīsniņa kustību sāk centra virzienā braucošie, bet sekunžu skaitītājs tikmēr jau visai droši sācis solīt «zaļo cilvēciņu» arī gājējiem. Vēl tikai desmit… Taču puisim otrpus ielai jau ir gana – viņš apņēmīgi ņem meiteni pie rokas, un viens divi abi ir pāri. Līdzās sadzird burkšķēšanu – kaut ko par stulbumu. Skaidrs, ka pieredzes trūkums, jo sava gudrība taču ir katrā sistēmā, tā tikai «jāatkož». Katrā ziņā gājēju pāreju pie sarkanās gaismas neviens nešķērsoja bez pamatīgas pārliecināšanās, vai netuvojas auto, un, ja tā 90 sekundes padomā, – tas taču satiksmes drošībai ir pats galvenais. ◆
