Latvijā ir deviņas šķirnes aitu saimniecības, tostarp arī Platones pagasta zemnieku saimniecība «Mežkalēji».
Latvijā ir deviņas šķirnes aitu saimniecības, tostarp arī Platones pagasta zemnieku saimniecība «Mežkalēji». Tur saimnieces Maigas Landmanes, aitu audzētāja, uzrauga Abakara Gasanhanova un LLU docentes Dainas Kairišas aprūpēti uzauguši daudzi elitāras klases lopiņi ar ciltsrakstiem.
Šie speciālisti aitkopības nianses netur kā sveci zem pūra. Viņi dalās pieredzē ar kolēģiem un citiem interesentiem speciāli rīkotā seminārā.
Aitu skrējiens
«Mežkalēju» kūtī pašlaik mīt 138 aitu mātes. Tas ir viens no lielākajiem ganāmpulkiem valstī. Kopumā saimniecībā aug 247 dzīvnieki. Aitu ēdināšanai galvenokārt izmanto pašražotu barību. Saimniecības īpašumā ir 42,5 hektāri. Pagaidām aitiņas baro ar sienu, taču cirtainie dzīvnieki reizēm priekšroku dod salmiem. D.Kairiša īpaši uzsvēra, ka lieliska delikatese aitai ir skābbarība, taču tā ir dārgs prieks. Saimnieki ne vienmēr var atļauties maksāt deviņus latus par vienu skābbarības rulonu.
Kamēr D.Kairiša semināra dalībniekiem stāstīja par aitu ēdināšanu, sprogainītes vairākkārt demonstrēja savu bara instinktu. Pēkšņi visas, sekojot vienai, lielā ātrumā no āra iedrāzās kūtī – stāvēja un skatījās, ko tie svešie grib, te atkal raitā solī rikšoja uz pretējo aizgalda pusi.
Uztur, nevis nobaro
Turpinot ekskursiju pa kūti, D.Kairiša pievērsa uzmanību vairāk tehniskām lietām. Barības siles atrodas abās pusēs ejai. Attālums starp aizgalda redelēm nedrīkst būt lielāks par astoņiem deviņiem centimetriem. Loga un grīdas attiecība ir viens kvadrātmetrs loga pret desmit kvadrātmetriem grīdas. Kūtī visu laiku jābūt svaigam gaisam.
Obligāta prasība ir krotālija katras aitas labajā ausī. Ja gadījumā tā izkrīt, austiņa tiek robota.
«Mežkalēju» aita vidēji sver 65 kilogramus. «Kad šī vēl bija LLU mācību saimniecība, varējām barot lopus pēc ārzemju kolēģu ieteikuma – dot pēc iespējas vairāk barības. Tā aitu var nobarot līdz 75 – 80 kilogramiem. Tā būtu lielāka augšanas efektivitāte. Pagaidām mūsu avis tiek uzturētas, nevis nobarotas,» stāstīja D.Kairiša. Viņa ir pasniedzēja LLU un jau kopš 1981. gada strādā «Mežkalējos».
Trīnīšus neviens negaida
Semināra klausītāji interesējās, cik liels aitu ganāmpulks vajadzīgs, lai darbs, audzējot avis, atmaksātos. D.Kairiša sacīja, ka bez nacionālajām subsīdijām strādāt ar peļņu nav iespējams. Vilnas cena ir smieklīga – no 0,50 līdz 0,80 latiem par kilogramu. Pieprasījuma arī nav. Vilnu cērp tikai reizi gadā – pavasarī. Savukārt aitas gaļu tirgū var nopirkt par 1,70 – 3,50 latiem kilogramā. «Uz tirgu vest ir pārāk dārgi. Jāpielāgojas dažādām prasībām. Ja es vienu divas aitas dienā nepārdošu, viss pasākums neatmaksājas,» teica Abakars. Tomēr par aitas gaļas pieprasījumu lopkopis nesūdzas.
Parasti aitu mazuļi dzimst katra gada pirmajos trīs mēnešos. Patlaban saimniecības aitu auglība ir 144 procenti, taču tas neesot labākais rādītājs, jo iepriekš bijuši 188 procenti. «Protams, papildus jāpiestrādā, lai izaudzētu auglīgus dzīvniekus. Jāzina, ka nedrīkst krustot tuvus asinsradiniekus. Redzat aitas ar melno galvu? Tās ir 75 procentīgas vācietes,» stāsta un rāda D.Kairiša. Apmēram divas reizes gadā kādai aitai piedzimstot trīnīši. Un tie nebūt nav pozitīvi gadījumi, jo aitu mātes visbiežāk negrib tik daudz bērnu audzināt un nevar arī paēdināt.
Importa slimība
Tā ienākušo «midi maēdi – visnu» – aitu slimību, kas, iespējams, ieceļojusi no ārzemēm, – dēvē saimniece M.Landmane. D.Kairiša uzsvēra, ka, salīdzinot ar citām saimniecībām, «Mežkalējos» ir maz ar šo kaiti sasirgušo dzīvnieku – 30 procentu. Nākamgad neveselās aitas plānots likvidēt. Slimības pozitīvie dzīvnieki kūtī ir atdalīti no negatīvajiem un īpaši iezīmēti. Šās vasaras karstais laiks lielā mērā slimību izskauda.
Par dzīvnieku veselību jārūpējas laikus. To diktē arī dažādi rīkojumi un prasības. Tas, protams, ir uzteicami, taču ir viens «bet»… Veterinārija ievērojami – par apmēram 800 latiem gadā – palielina saimniecības izmaksas. Atliek secināt, ka šķirnes ganāmpulka izkopšana ir ekskluzīva nodarbošanās, kas lielā mērā balstās uz entuziasmu.
Smarža, kas kairina nāsi
D.Kairiša semināra dalībniekus iepazīstināja sīkāk ar lopkopības niansēm saimniecībā. Pa to laiku Abakars rosījās mājas priekšpusē, cepot aitas gaļas šašliku. Topošā ēdiena aromāts neatlaidīgi sitās degunā, vilinot virzīties uz grila pusi. «Šis ir īsts Kaukāza ēdiens. Nesen apciemoju Dagestānā radus un draugus. Biju patīkami pārsteigts, ka Kaukāzā krietni audzis dzīves līmenis,» ar žurnālistiem tērzēja Abakars. Viņš savulaik beidzis LLU un tepat arī palicis. Kā gan citādi «Mežkalēju» aitas tiktu pie tik gādīga saimnieka? Ja tās spētu izblēt vairāk par «mēēē», tad noteikti papildus kaprīzēm un iegribām kāda nesvarīga pārskrējiena laikā pateiktu arī paldies.
