Kupli apmeklētie pludmales turnīri vasarā un nakts turnīri ziemā volejbolistu saimes vidū Valgundes pagastu padarījuši atpazīstamu vai visā Latvijā. Tikpat zināms noteikti ir to rīkotājs Arnis Bergmanis, kas vietējā Kalnciema vidusskolā gadiem koptajām jaunatnes volejbola tradīcijām tādējādi radis jaunas izpausmes. Pats Arnis gan nāk no Talsu rajona Vandzenes, turklāt volejbolu tur esot sācis spēlēt tikai 16 gadu vecumā. “Pirms tam nodarbojos ar vieglatlētiku, skrēju garos gabalus. Astotajā klasē sāku trenēties futbolā, bet volejbolam pievērsos vēl pāris gadus vēlāk, kad varēju iesaistīties arī vietējā vīru komandā,” atminēdamies pirmsākumus, Arnis parēķina, ka nu jau par neatņemamu dzīves sastāvdaļu kļuvušais hobijs ir stiprinājies 23 gadu garumā.
Svarīgs pavērsiens neapšaubāmi saistīts ar pārnākšanu uz dzīvi Valgundē, kur 2007. gadā izveidota vēlāk par novada izlases kodolu pārtapusī vīru volejbola komanda, nodibināts pagasta volejbola klubs un aizsākta arī jau minēto pludmales un nakts turnīru tradīcija. Līdzās organizatoriskajām aktivitātēm Arnis joprojām ir arī aizrautīgs klasiskā volejbola un “bīča” spēlētājs laukumā, bet pēdējā laikā arvien biežāk manāms starp “Credit24” vīru meistarlīgas, Nacionālās līgas vai Baltijas sieviešu līgas tiesnešiem.
Vai no paaugstinājuma ir cits skats uz spēli? – jautāju Mātera ielas Sporta hallē aizvadītā dāmu komandu mača pirmajam tiesnesim, kas starp volejbolu, pamatdarbu Rīgā, ģimenes rūpēm un nesen Jelgavā iegādātā dzīvokļa remontu pāris dienu vēlāk ir atradis stundiņu sarunai ar “Ziņām”. “Stabā viss ir labāk pārredzams,” viņš atsmaida ar atbildi, kas der divējādā kontekstā. “Dažreiz šķiet, ka vislabāk redzams no skatītāju tribīnēm. Tur savā ziņā ir arī interesantāk – vari just līdzi, komentēt un apmainīties viedokļiem. Stabā ir citādi – esi atbildīgs par to, kas notiek laukumā, bet līdz ar to vairāk arī koncentrē uzmanību un labāk visu pārredzi. Salīdzinot ar līnijtiesneša vai otrā tiesneša pienākumiem, – tie pamatā aptver noteiktu laukuma un spēlētāju darbības sektoru, bet pirmais tiesnesis no paaugstinājuma reaģē uz visu.
– Vai tas automātiski nozīmē arī objektivitāti? Dzirdēts, ka, piemēram, Igaunijā mājiniekiem soģu labvēlība tiek biežāk. Ciktāl tiesnesis var ietekmēt spēli?
No mana skatpunkta jebkuras divas komandas, kas tobrīd laukumā, ir līdzvērtīgas. Mana pārliecība ir, ka tiesnesis vispār nedrīkst ietekmēt rezultātu, un esmu dusmīgs, ja to redzu. Esmu arī dažreiz pārjautājis kolēģiem par tādu vai citu lēmumu, un nepārliecinošs pamatojums ir sagādājis vilšanos. Bet vienlaikus – tiesnesis arī ir tikai cilvēks, kas var kļūdīties. Reizēm spēlētāji pēc šādām kļūdām raksta protestus. Manā praksē tā nav gadījies. Jāteic gan arī, ka par tiesneša darbību vairāk protestē iesācēji. Tie, kas domā, ka noteikumus zina, bet, izrādās, to grāmatiņu nav lasījuši.
– Nav trāpījies redzēt, ka pirmais tiesnesis pēc laukuma spēlētāju protesta savu lēmumu mainītu. Kādos gadījumos tomēr tas var notikt?
Pirmām kārtām – tiesības komunicēt ar tiesnesi ir tikai vienības kapteinim, un kāds no citiem spēlētājiem par šādu rīcību var izpelnīties dzelteno kartīti, kas ir pirmais brīdinājums par noteikumu pārkāpumu visai komandai, un pēc nākamā jau seko sarkanā kartīte līdz ar punkta zaudējumu. Ja pēc kapteiņa iebildēm pretinieks savu tiesneša nepamanīto kļūdu atzīst, tad lēmums, protams, tiek mainīts. Tāpat var gadīties, ka pirmais tiesnesis jau ar žestu reaģējis uz situāciju, ko otrais tiesnesis vai līnijtiesnesis tomēr pielabo. Tad tāpat lēmumu var mainīt, bet, ja galvenais tiesnesis pārliecināts, ka redzējis labāk, viņš var arī palikt pie sava. Jebkurā gadījumā – viņam pieder pēdējais vārds.
– Dzelteno kartīti tagad var nopelnīt arī par izaicinošu sejas izteiksmi?
Tā ir. Vīru spēlēs jo īpaši volejbolisti pretinieku cenšas “uzvilkt” arī ar sejas izteiksmi vai bravūrīgu žestu pretspēlētāju virzienā, kas ir nesportiska un pēc noteikumiem sodāma rīcība. Tāpat kā bumbas aizsperšana ar kāju neveiksmes gadījumā. Bet, kā jau teicu, – jo profesionālāki ir spēlētāji, jo šādu gadījumu mazāk.
– Lai no paaugstinājuma vadītu Latvijas un Baltijas augstākā līmeņa spēles, uz kāda pakāpiena pašam jābūt tiesneša kvalifikācijā? Vai esi arī iecerējis pa šīm kāpnēm tikt augstāk?
– Sacensības vadu un tiesāju jau padsmit gadus, bet pašreizējā pirmās kategorijas tiesneša statusā ir pirmais gads. Lai tiktu nākamajā – nacionālās kategorijas – pakāpē ir jāpaiet pieciem gadiem, kuru laikā jānovada vismaz 10 šāda līmeņa spēles pirmā tiesneša un tikpat otrā tiesneša statusā, jābūt strādājušam arī par sekretāru plus vēl jāpiedalās kādu ar Volejbola federāciju saistītu sacensību rīkošanā un, protams, jāmācās ikgadējos kursos. Nacionālā kategorija varētu būt arī mans augstākais mērķis tiesneša karjerā, jo līdz starptautiskajai, kur kursu dalībniekiem un pēc tam arī tiesnešiem ir vecuma ierobežojums, vairs nevaru paspēt. Tajā pašā laikā cenšos skoloties arī no kolēģiem starptautiskās kategorijas tiesnešiem, piemēram, Salvja Kurtiša, ar kuru ir interesanti un pamācoši pārrunāt arī kādas pasaules līmeņa spēļu video situācijas.
– Spēlētāji tiesnešus mēdz vērtēt ne tikai pēc kategorijām, bet arī personīgajām īpašībām.
Protams, spēlētāju respektu veido arī tās. Dažu atzīst par bargu, cits iemantojis pārāk punktuāla slavu. Katrā ziņā – tiesnesis arī ir cilvēks ar savu raksturu.
– Volejbola laukumā, šķiet, esi jau pārgājis citā kategorijā?
Jā, esmu nonācis veterāna kārtā un spēlēju Latvijas Volejbola federācijas veterānu līgas 40+ čempionātā komandā “Poliurs/Jelgavas novads”.
– Kā tai turnīrā klājas?
Pēc diviem pirmajiem sabraukumiem bijām otrie, pēc trešā noslīdējām uz ceturto vietu, bet turpinājumā ir visas iespējas pakāpties augstāk.
– Iecienītie Valgundes nakts turnīri gan šoziem piedzīvojuši tikai vienu “sabraukumu” – novembrī.
Manas aizņemtības dēļ tā ir sanācis, bet, tikko kā būs iespēja, tad parādīsies arī nākamie. No mūsu Valgundes turnīriem tagad jau Latvijā iedvesmojušies vēl kādi četri pieci novadi. Zvana pēc pieredzes. Es savukārt ar gandarījumu ieraugu, kur vēl kas ir parādījies.
– Klasiskais volejbols tagad tik ļoti konkurē ar smilšu laukumiem. Kas tev pašam kā spēlētājam labāk iet pie sirds?
Klasiskajā ar saviem auguma parametriem varu būt tikai libero, tāpēc noteikti – pludmales volejbols. Vasarā to spēlēju bieži. Valgundes smiltīs entuziastu pulciņš nākam kopā pa trīs četrām reizēm nedēļā.
– Un kam dod priekšroku, kad jāizvēlas starp kārtējo turnīru vai piedāvājumu tiesāt?
Noteikti spēlei laukumā.
– Ja vēl par to “laukuma pārredzēšanu” plašākā nozīmē – vai pēc volejbola sabiedrības ilgstošajām diskusijām un vadības nomaiņas federācijā ir pamanāmas cerētās agrāko tradīciju atdzimšanas un jaunas attīstības vēsmas?
Pozitīvi, ka valsts izlasei radītas iespējas spēlēt starptautiski augstākā līmenī, bet citādi – pārāk mazs laiks vēl ir pagājis, lai varētu ko manīt un vērtēt.
