Vilnis Auza ar Ādolfa Alunāna Jelgavas teātri saistīts 37 gadus, un daudzo lomu precīzu skaitu aktieris nosaukt vairs neuzņemas.
Svētdien Džona Patrika lugas «Dīvainā misis Sevidža» iestudējumā līdzās citiem vairāk un mazāk pieredzējušiem Ā.Alunāna Jelgavas teātra aktieriem uz pilsētas kultūras nama skatuves redzēsim arī V.Auzu – senatora Tita Sevidža lomā. Šai lugai tā būs trešā izrāde (režisores Lūcijas Ņefedovas iestudējuma pirmizrāde bija 2010. gada 18. aprīlī), bet pavisam V.Auza uz skatuves kāpis tik daudz reižu, ka precīzu skaitu atcerēties kļuvis neiespējami.«Mana karjera Ādolfa Alunāna teātrī sākās 10 gadu vecumā,» atceras aktieris ar stāžu un jelgavnieks kopš dzimšanas. «Kā toreiz uz turieni aizgāju, tā vēl joprojām neesmu atgriezies,» seko visai filosofisks secinājums. «Dramatiskais pulciņš, teātra studija un tikai pēc tam pats teātris, kad tā pa īstam varēja tikt uz skatuves» – tāda bija obligātā ķēdīte, ar kuras apakšējo posmu savu ceļu uz tik daudzajām un dažādajām lomām pirms 37 gadiem sāka toreizējais Jelgavas 2. vidusskolas audzēknis.– Pirmā loma gan laikam palikusi atmiņā?Pati pirmā bija 2. vidusskolā – Arkādija Gaidara darbā «Timurs un viņa komanda» bija tāds Kvakins. Negatīvais personāžs, huligānu vadonis. Prātoju, kā lai labāk parādu, ka mans varonis ir sliktais. Izdomāju, ka atstāšu vienu bikšu pogu vaļā. Tā arī šo Kvakinu nospēlēju – ar vaļēju bikšu priekšu. Kā bērnam man tas toreiz šķita ļoti smieklīgi.Teātra studijā nelaiķe režisore Inta Alekse mums lika diezgan krietnus pamatus. Mācīja runāt, proti, to, ka teātris ir vārda māksla. Studiju beidzot, iestudējām kāda, šķiet, vācu, autora lugu «Kontroldarbs». Pirmā loma pie Lūcijas Ņefedovas uz lielās skatuves bija Morisa Māterlinka «Zilajā putnā». Kopš tā laika lomu bijis daudz. Kādreiz vēl mēdzu pierakstīt, bet nu statistika sajukusi – varētu būt kādas 35, varbūt visas 40… Pa tiem gadiem diezgan daudz spēlēts.– Vai tev nekad nav bijušas domas par profesionālo skatuvi?Doma kļūt par aktieri kādreiz varbūt arī bija, bet ļoti sen. Pēc skolas sāku strādāt, tad armija, bet pēc dienesta atkal iemācīties «mācīties» ir pagrūti… Bez tam Alunāna teātris strādāja ar vērienu, tā ka vienmēr bija, kur darboties. Piesaistīja arī tas siltums un mīļums kolektīvā, kurā jau no bērnības esi savējais.Pēc astotās klases bija doma tālāk mācīties Saulaines tehnikumā. Neaizgāju, jo kā tad es tā… bez Jelgavas teātra? Galu galā nekur pa šiem gadiem no «alunāniešiem» neesmu aizgājis, šķiet, ka no savas studijas esmu vienīgais, kas spēlē vēl tagad.– Tava jaunākā loma būs Falstafs Viljama Šekspīra «Jautrajās vindzorietēs»?Sākumā domāju – luga kā luga, bet, jo vairāk iepazīsti, jo interesantāk kļūst. Falstafs ir tāds simpātisks dzīves baudītājs. Kaut vai – būdams resns, viņš pats par to jūsmo, patiesi ticēdams, ka visas sievietes arī par to ir sajūsmā.Beigās gan es no tām precētajām sievietēm dabūju pa kaklu… No sērijas «diviem zaķiem pakaļ dzenoties, nedabū nevienu». Tomēr noslēdzas viss labi – ar smiekliem un humoru, un neviens nav «nomušīts».– Pēc dažām dienām atkal jāspēlē Džona Patrika lugā «Dīvainā misis Sevidža».Šajā izrādē ir bezgala jauks kolektīvs. To iestudējot, radās pat tāda kā īpaša tuvība, kļuvām kā mīļa ģimenīte. Mēs jau vispār esam ļoti draudzīgi. Iztiekam bez zvaigžņu slimības, ar ko nereti tiek slimots profesionālajos teātros. Priecājamies par katru lomiņu, jo galvenais ir kopābūšanas prieks. Turklāt Lūcija (režisore L.Ņefedova – red.) ir ļoti dzīvesgudrs cilvēks, kas mēģinājumu procesā var daudz ko pastāstīt. Arī katra luga tiek vētīta, un cilvēku attiecību pētījumi daudz ko dod.Neesam aizmirsuši arī runas vingrinājumus – trenējamies pēc Intas Alekses grāmatiņas. Orālais aparāts taču jāuztur kārtībā.– Vai «orālais aparāts» noder arī tiešajā darbā Pašvaldības policijā?Lai cilvēku labāk pārliecinātu, noteikti. Ar cilvēkiem ir jārunā. Runas iemaņas noder, arī strādājot par izvadītāju. Tur, tāpat kā mācītājam, vajag balsi.Izvadītājs vispār nedrīkst ļaut vaļu emocijām. Kādam tas ir jādara, un pēc iespējas labāk. Ir jau smagāki brīži, sevišķi, ja jārunā pie maza, balta zārciņa.– Un kā ar pastāvīgajiem policijas klientiem (V.Auza ir Medicīniskās atskurbtuves nodaļas priekšnieks – red.) – vai, esot uz skatuves, nenākas dzirdēt replikas?Tas tomēr ir cits kontingents, kas teātri parasti nemēdz apmeklēt. Lai gan dzīvē notiek visādi, bet tādos gadījumos ar nokļūšanu pie mums nemēdz lielīties. Dažreiz gadījies ar kādu sastapties bērēs, bet tad parasti tiek kaunīgi nodurtas acis. Tā nu sanāk, ka man visās jomās ir darbs ar cilvēkiem. – Atgriežoties pie teātra – kuras no daudzajām tomēr bijušas tās mīļākās lomas?Neliekuļošu, ja teikšu, ka savā ziņā mīļas ir visas. Turklāt lomai obligāti nav jābūt lielai. Atceros, piemēram, Arvīda Matisona iestudētās Alekseja Arbuzova «Vecā Arbata pasakas», kur man bija pavisam neliela, bet ļoti mīļa loma – tāds omulīgs resnītis. Skatuve vispār palīdz atbrīvoties no kompleksiem, jo nereti vari atļauties būt tāds, kāds baidies būt dzīvē. ViedoklisLūcija Ņefedova, Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore Vilnis Auza mūsu teātrī ir stabila vērtība. Pirms daudziem gadiem sācis režisores Intas Alekses vadītajā studijā, kur bija daudz interesantu personību, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas vēl no tiem laikiem palikuši uzticīgi Alunāna Jelgavas teātrim. Viņš ir no tiem retajiem aktieriem, kam ir tā «smukā balss». To viņš arī sekmīgi liek lietā vēl kādā – sēru ceremoniju vadītāja – nodarbē. Vilnis spēlējis gandrīz vai visās manis veidotajās izrādēs. Arī tagad. «Dīvainajā misis Sevidžā» viņš ir vienā no galvenajām – senatora Tita Sevidža lomā. Esam sākuši iestudēt Šekspīra «Jautrās vindzorietes», ko ceram sagatavot līdz Pilsētas svētkiem maijā. Pie šā darba nevar ķerties, ja nav kas spēlē Falstafu. Mums Falstafs ir, un tas ir Vilnis Auza. Viņam piemīt gan šai lomai nepieciešamais humors, gan seksapīls…
