Sākot šo mācību gadu, mazākumtautību skolās spēkā stājās izglītības likuma grozījumi par to, ka mācībām daļēji jānotiek valsts valodā.
Sākot šo mācību gadu, mazākumtautību skolās spēkā stājās izglītības likuma grozījumi par to, ka mācībām daļēji jānotiek valsts valodā. Par to, kādus saviļņojumus izraisīja šī Saeimas deputātu apstiprinātā likuma norma, “Ziņas” jau vairākkārt rakstījušas. Esam arī rakstījuši, ko par likumā noteikto domā Jelgavas mazākumtautību skolu audzēkņi un skolotāji. Lai kā tas nepatīk izglītības reformu pretiniekiem, sevišķas grūtības daļu priekšmetu pasniegt valsts valodā līdz šim nav bijis. Par to jau pirms mācību gada “Ziņu” redakcijā sarunās pie apaļā galda atklāja gan skolēni, gan skolotāji. Drīzāk būtu jārunā par psiholoģisku diskomfortu. Galu galā likumā noteiktās procentu normas tika iebalsotas visai sasteigti un negaidīti. (Par pēdējo gan nav īpaši jābrīnās, jo mūsu parlamenta deputāti bieži vien izcēlušies ar sasteigtiem lēmumiem.)
Vienīgais zināmais gadījums, ka likumā noteiktā mācību priekšmetu pasniegšanas norma nav ievērota un kāds skolotājs sodīts, bijis Jūrmalā. Tur Valsts valodas centra eksperti sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības inspekcijas speciālistiem, veicot pārbaudi kādā vidusskolā, konstatējuši, ka viena ētikas un krievu valodas skolotāja nelieto valsts valodu profesionālo un amata pienākumu veikšanai vajadzīgajā apjomā. Par to viņai uzlikts desmit latu sods.
Pagājušās nedēļas nogalē notika Krievu skolu aizstāvības štāba rīkotā mazākumtautību skolēnu vecāku republikāniskā apspriede. (Kopš izgāzās “štābistu” organizētā 1. septembra akcija “Skola bez skolēniem”, par šo nekur nereģistrēto organizāciju īpaši nekas nebija dzirdēts.)
Organizācijas aktīvisti plāno piedalīties pašvaldību vēlēšanās nākamā gada martā. Acīmredzot vēlēšanu gaidās viņi nolēmuši atgādināt par savu pastāvēšanu. Sanākušajiem tika paziņots “štābistu” lēmums, ka februārī notiks otrais krievu skolu aizstāvju kongress, kurā dalībnieki spriedīs par turpmāko pretestību mazākumtautību izglītības reformai. Kā izteicies aizstāvju štāba aktīvists un reizē arī Rīgas domnieks Genādijs Kotovs (PCTVL): “Mēs nolēmām turpmāk mazāk runāt, bet vairāk darīt.” Iespējams, vēlme darīt, pareizāk sakot, maisīt duļķainos ūdeņus, jau būtu. Ja vien viņu aktivitātes gūtu atsaucību. Pagājušā pavasara daudzskaitlīgie mazākumtautību skolu audzēkņu mītiņi gan parādīja, ka nav īpašu problēmu uz īsām, atraktīvām akcijām savākt pāris tūkstošu lielu pūli. Nav arī grūti pa visu Latviju izsūtīt “štābistu” emisārus un jaunos atbalstītājus, lai radītu šķietamību, ka lielas aktivitātes notiek arī citviet Latvijā. Pavisam citādi ir tad, ja jauniešiem, pirms izvēlēties piedalīties, piemēram, ilgstošā boikotā vai nepieteiktā streikā jāapsver, kāpēc viņam tas būtu jādara. Vai tiešām tas, ka daļu priekšmetu var apgūt valsts valodā, nebūs ieguvums, studējot augstskolā? Vai tā nebūs priekšrocība darba tirgū?
Pēc Emša valdības krišanas un jaunās apstiprināšanas par izglītības un zinātnes ministri kļuvusi Latvijas Universitātes profesore un filoloģijas doktore Ina Druviete no “Jaunā laika”. Interesanti, ka viņas apstiprināšanu Krievu skolu aizstāvības štāba aktīvisti nodēvējuši par “spļāvienu Latvijas krievu kopienas sejā”. Drīzāk būtu gan jāteic, ka “štābisti” spļāvuši sejā tiem, ko paši vārdos tik kvēli aizstāv. Nav šaubu, ka februāris kā pašpasludinātās krievu kopienas kongresa laiks nav izvēlēts nejauši. Pēc dažām nedēļām notiek pašvaldību vēlēšanas.
