Ar pateicību visiem “staburadziešiem” darbošanos politiski represēto apvienības “Staburadze” valdes priekšsēdētājas amatā beidza Valda Dzintare. Viņas ģimenes smago pārbaudījumu un moku ceļš izsūtījumā sākās 1941. gada 14. jūnijā. Par jauno valdes priekšsēdētāju pilnsapulce vienbalsīgi ievēlēja Valentīnu Ziemeli, kuras ģimene tika izsūtīta 1949. gada 25. martā.
“Pirms 23 gadiem, kad Ilmāra Uzāna laikā mani ievēlēja par “Staburadzes” sekretāri, bijām vairāk nekā simt dalībnieku. Tagad esam 69. Pamazām mēs pazūdam kā pavasarī kūstošs sniegs. Un tomēr brauksim vēl ekskursijās, taisīsim balles! Paldies, ka turaties!” uzrunājot klātesošos, teica V.Dzintare. V.Ziemeli viņa raksturoja kā pienākuma cilvēku – labāko maiņu “Staburadzes” vadītāja amatā.
Vienos aktīvos biedrus
V.Ziemele atzīst, ka pieņemt šo piedāvājumu nav bijis viegli. Savulaik, 35 gadus nostrādājot Jelgavas autobusu parkā, viņa no autobusu kasieres tika paaugstināta līdz vecākajai dispečerei un pat autoostas priekšniecei. Taču Valentīna atzīst, ka nav publisku runu teicēja. “Man kādreiz prasa, kā es savos gados izskatos jaunāka. Tad jāatbild, ka, astoņus gadus un septiņus mēnešus nodzīvojot Sibīrijā, kur ziemās bija liels aukstums, esmu labi saglabājusies,” pasmaida Valentīna.
Bērnībā pārdzīvotās politiskās represijas – tēva zaudējums, izsūtījums uz Sibīriju – nav likušās tik svarīgas. “Staburadzē” vairāk darbojusies viņas māte Jūlija Litavniece, kas mūžībā aizgāja 2016. gadā. Valentīnas kundze priecājas būt kopā ar likteņa biedriem un grib darīt visu nepieciešamo, lai “Staburadze” vēl kādu laiku pilnvērtīgi darbotos. “Mums ir ļoti rosīga valde, kā arī citi aktīvisti. “Vislabāk “Staburadzes” dalībniekus pazīst lietvede Maija Skusta, grāmatvede mums ir Aina Melne, priekšsēdētājas vietniece – Laura Zeime, Latvijas politiski represēto apvienībā “Staburadzi” pārstāv Jānis Ābele. Valdē darbojas arī līdzpriekšsēdētājs Vitālijs Upenieks un sola turpināt darboties arī Valda Dzintare. Manā – sekretāres – vietā būs Aina Egle, kas ir no jaunākajiem “staburadziešiem”, dzimusi Sibīrijā. Esmu priecīga par visiem, kas atrod spēkus un laiku, lai mūsu organizācijā darbotos tālāk,” teic V.Ziemele.
Bez sibīriešu atbalsta nebūtu izdzīvojuši
Nākamais “Staburadzes” pasākums, uz kuru tiek aicināti visi, kas to vēlas, būs piemiņas brīdis Svētbirzē nākamajā pirmdienā, 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Tad apritēs tieši 70 gadu, kopš no Baltijas valstīm tika izvesti 90 tūkstoši cilvēku. Gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
Starp izsūtītajiem no Rēzeknes apriņķa Nagļiem bija Valentīna ar brāli un māti. Atceroties pārdzīvoto, viņa teic, ka visu izsūtījuma smagumu iznesa vecākā paaudze: “Bērniem ka tik silts un paēdis, taču dabūt pārtiku bija ļoti grūti. Palīdzēja vietējie – sibīrieši. Ja ne viņu palīdzība, mēs nebūtu izdzīvojuši, teica māte. Valentīna no bērnības atceras nemitīgo bada sajūtu un salšanu. “Atmiņā būda, kurā ziemā cauru dienu nakti dega čuguna krāsns, un salmu maisi, uz kuriem mēs, sasegušies ar lupatām, gulējām. Mātei pie guļvietas pa rokai bija noliktas pagales, ar kurām viņa meta žurkām, kas bija redzamas degošās krāsns uguns atblāzmā,” stāsta V.Ziemele. Mazā Valentīna nav baidījusies no zirgiem un jau desmit gadu vecumā ar pajūgu vedusi uz lauka talciniekiem pusdienas, ar zirga grābekli strādājusi siena pļavā, kā arī bijusi kolhoza priekšsēdētāja ziņnese.
Latvijā dzīve bija jāsāk no jauna
1957. gadā, atgriežoties Latvijā, Nagļos, Litavnieku ģimenei pateikts, ka savas mājas viņi neredzēs kā savas ausis. Tā nu viņi pārcēlušies uz Jelgavu. “Tolaik bija ļoti grūti atrast, kur dzīvot. Divas nedēļas nakšņojām mātes darbavietā – Jelgavas slimnīcā virtuvē zem galda,” atceras Valentīna. Pamazām ģimene Jelgavā iedzīvojās.
V.Ziemelei ir trīs mazdēli. Dēls Andris ir pārcēlies uz Latgali un saimnieko Krāslavas pusē. Pati viņa kopā ar vīru Ojāru dzīvo Jelgavā. Dzīvesbiedrs teic, ka ir noliedzis Valentīnai pensijas vecumā turpināt strādāt. Būdama pensionāre, viņa vēl 11 gadu nostrādāja par taksometru pārvadājumu dispečeri.
