Lai pieminētu komunistiskajās represijās cietušos, tradicionāli 25. martā Svētbirzē pulcējās politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieki, skolēni, kā arī citi patriotiski noskaņoti cilvēki. Šoreiz tika pieminēti arī mūsdienās teroraktos bojāgājušie un ievainotie.
Piemiņas brīdi atklājot, «Staburadzes» vadītāja Valda Dzintare aicināja «staburadziešus» pierakstīt savas atmiņas. Uzstājās arī Jelgavas, Jelgavas novada pašvaldību vadītāji, Ozolnieku novada mērs Pēteris Veļeckis, kura ģimene arī bija starp 1949. gadā izsūtītajām. «Kad pasaulei pāri gāžas lielais naida un baiļu vilnis, mēs, represētie, varbūt smalkāk un dziļāk izjūtam to, kas notiktu, ja turpināsim naidot tautas, ticības un valstis. Mēs nevaram pieļaut trešo pasaules karu!» uzsvēra P.Veļeckis. «Šodien ir tā diena, un Svētbirze ir tā vieta, kur mēs skumstam par aizgājējiem, viņu likteņiem. Taču nedarīsim to ikdienā. Iedomājos – ja mani vecāki katru dienu būtu sērojuši par tiem nodarītajām pārestībām, vai tad būtu izaudzinājuši četrus bērnus, uzcēluši divas mājas un vēl ilgu mūžu nodzīvojuši, auklējot mazbērnus. Lai mums visiem veselība un veicas, strādājot mūsu Latvijas labā, un lai Dievs sargā Latvijas tautu!» vēlēja P.Veļeckis.
Netaisnība nav novērsta
Pēc piemiņas brīža Svētbirzē sarunas turpinājās pie pašvaldības klātiem galdiem Ledus halles kafejnīcā. Tur tika runāts par sabiedrības attieksmi pret politiski represētajiem pēc atgriešanās Latvijā. «Sibīrijā es biju cienījams cilvēks, Eiropas tautu pārstāve. Māti, kad viņa devās atpakaļ uz Latviju, iznāca pavadīt viss ciems. Taču, atgriežoties dzimtenē, daudzviet attieksme pret mums bija noraidoša,» stāstīja pensionētā skolotāja Laura Zeime, kas izsūtījumā pavadīja 15 gadu un tur spēja iestāties augstskolā. Savukārt 1949. gadā izsūtītais Dzintars Kaulakāns atzīst, ka viņam vēl joprojām nav izdevies Latvijas valsts ierēdņiem pierādīt, ka beidzamo 1958. gadu viņa ģimene izsūtījumā nav pavadījusi brīvprātīgi, bet gan piespiedu kārtā. Vienkārši kolhoza priekšsēdētājs viņiem nav ļāvis atgriezties. Šis jautājums, ko Dz.Kaulakāns centies risināt vairākās ministrijās un citās instancēs, ir svarīgs saistībā ar piešķirto pensiju.
1949. gadā izsūtītais Ivars Landorfs atcerējās, ka, atgriežoties no Sibīrijas un 1960. gadā Jelgavā iestājoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņu gribēja padarīt par Valsts drošības komitejas slepeno ziņotāju. «Biju tā nobijies, ka neteicu par šo čekistu uzmākšanos ne tēvam, ne brālim. Es nevarēju nodot ne viņus, ne arī savus kursabiedrus, tādēļ iznāca, ka man no augstskolas bija jāaiziet. Atgriezos tur pēc trim gadiem, kad biju nodienējis obligāto karadienestu, Krievijā apsargājot cietumniekus,» stāstīja I.Landorfs.
No bada glāba zivis
Savukārt jelgavniece Mudīte Krūmiņa par krieviem, ko viņa satika Sibīrijā, teica: «Tur bija daudz pozitīvu, labestīgu cilvēku, kuri, ja būs vajadzība, atdos tev pēdējo kreklu un vienmēr steigsies palīgā.» No bada viņas ģimeni glābusi Irtiša, no kuras zivis «gandrīz lēca uz pannas» un sazvejoto bija grūti atnest mājās.
Sarīkojumu skaistināja Spīdolas ģimnāzijas kora dziesmas un Jelgavas aktrises Zaigas Zariņas izjustā runa. No vairākām skolām bija atnākuši skolēni, kas nolika ziedus un pie pieminekļa fotografējās.
1949. gada 25. martā komunistiskā terora apstākļos, atņemot mantu, no Baltijas valstīm izveda 93 tūkstošus cilvēku, tostarp 42 tūkstošus no Latvijas.
