Decembra nogalē politiski represēto apvienība “Staburadze” atzīmē savu 30 gadu pastāvēšanu. Par godu šai jubilejai “Staburadzes” pilnsapulcē Jelgavas novada pašvaldības zālē pulcējās 40 apvienības dalībnieku.
“Staburadziešus” sveica Jelgavas, Jelgavas un Ozolnieku novada vadības pārstāvji, kā arī Saeimas deputāts Edvīns Šņore. Dziedāja Zemessardzes veterānu ansamblis “Junda”. Visvairāk ziedu saņēma “Staburadzes” valdes priekšsēdētāja Valda Dzintare, kurai nesen arī pašai bija jubileja.
Pirmā jaunveidojamās apvienības sapulce, kurā piedalījās 19 cilvēku, notika 1988. gada 21. decembrī Jelgavas Mūzikas skolā, organizācijas dibināšanu laiku atcerējās “staburadzietis” Valdis Kleins. Telpas sapulces norisei bija sarunājis “Staburadzes” pirmais vadītājs Pēteris Āns, kas dziedāja korī, ko diriģēja mūzikas skolas direktors tautfrontietis Jānis Keičs. Liela loma organizācijas dibināšanā bijusi apstāklim, ka tajā laikā visā Latvijā radās Tautas fronte. Tiesa, Latvijas politiski represēto apvienība izveidojās nepilnu gadu vēlāk – 1989. gada oktobrī. “Staburadzes” vārdu Jelgavā tapušajai organizācijai ieteikusi 16 gadu izsūtījumā Sibīrijā izcietusī Elza Raita. “Man šis nosaukums likās pārāk skumīgs, bet vairums, tostarp Pēteris Āns un Pāvils Neikšans, bija noskaņoti liriski, tādēļ arī palikām pie “Staburadzes”,” atminas V.Kleins. Jāpiebilst, ka “Staburadzes” krūšu nozīmītē, ko, organizāciju veidojot, izstrādāja Jelgavas māksliniece Lolita Zikmane, attēlots Latvijas karogs un asaru lāse.
Ilgars Puškevics, viens no 19 pirmās sapulces dalībniekiem, stāsta, ka toreiz mūzikas skolā bija sanākuši ne tikai tā saucamie Sibīrijas bērni, kāds ir viņš pats, bet arī vecāki cilvēki, kas iznesa izsūtījuma smagumu, pilnībā apzinoties politisko represiju rūgtumu. “Mums ar brāli Alfrēdu nāca līdzi arī mamma Anna Puškevica,” teic I.Puškevics. Ne tikai viņa māte, bet arī brālis Alfrēds, kas 90. gadu beigās rīkoja ekspedīciju uz agrāko Vjatlaga teritoriju un izmisīgi pūlējās atrast 1941. gadā apcietinātā tēva Alfrēda Ēvalda Puškevica apbedījuma vietu. Savus Vjatlaga vēstures pētījumus viņš ir aprakstījis grāmatā.
Samērā maz ir dokumentu par “Staburadzes” dibināšanu. Pie V.Kleina ir saglabājies protokols no pirmās sapulces 1988. gada 21. decembrī. P.Āns tajā rakstījis: “1988. gads – tautas lielās uzdrīkstēšanās gads. Pavasarī Latvijas radošās inteliģences iejundīts. Jūlija tveicē Mežaparka Lielajā estrādē Baltijas valstu nacionālo karogu uzziedināts, ar “Dievs, svētī Latviju” iedziedāts, uz Tautas frontes dzimšanu aicinošs… Tautas atmoda pārtapa tautas nomodā. Un nomoda rosība pārtapa daudzu jo daudzu sabiedrisko kustību veidolos. Viena no tām, kas saistīta ar tautas drūmākajiem un traģiskākajiem gadiem, ir Latvijas politiski represēto kustība.”
P.Āna parakstītajā protokolā minēts, ka “Staburadzes” dzimšanu veicināja ap 200 tūkstoš dalībnieku aptverošās Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas Kultūras padomes rosinātājgrupa, kurā iesaistījās Andris Tomašūns, Ansis Graudiņš un pats P.Āns. V.Kleins atceras, ka politiski represētie Tautas frontē pieteicās pirmie. Bet drīz vien viņi sapratuši, ka pārdzīvotās politiskās represijas rada īpašu kopību. “Ko nozīmē būt politiski represētajiem? Tie ir cilvēki, kurus izlaida pa nometņu vāriem un kuri 50. gadu beigās drīkstēja atgriezties Latvijā, taču ar to politiskās represijas nebeidzās. Stāvot uz stacijas perona ar somu, čemodānu un tukšu kabatu, dzīvi vajadzēja sākt no nulles. Savās dzimtajās mājās atgriezties nevarēja. Tur dzīvoja labticīgie budžu mantas ieguvēji. Lai risinātu savus sasāpējušos jautājumus, mums vajadzēja apvienoties. Viens nav cīnītājs,” teic V.Kleins. Arī padomju apstākļos viņš spēja pacelties, iegūstot augstāko izglītību, kļuva par LLU mācību spēku. Par augstskolas profesoru gan viņš nevarēja kļūt, jo kā represētajam bija ierobežojums.
V.Kleins ar smaidu atceras, ka pēc 1991. gada augusta puča kopā ar P.Ānu un toreizējo domes priekšsēdētāja vietnieku Uldi Ivanu gājuši uz tagadējo Spīdolas ģimnāzijas ēku, kur agrāk atradās pilsētas komunistiskās partijas birojs. Īpašuma pārņemšanas komisija, kurā darbojās arī P.Āns, bija nolēmusi, ka “Staburadzei” piešķirts agrāk kompartijas funkcionāru lietotais mikroautobuss “Latvija”. Ātri vien dzīvē pierādījies – lai piemiņas brīžos aizbrauktu uz Svētbirzi, “Staburadzei” savs mikroautobuss nav nepieciešams, taču atmodas laika svētās dusmas, ka vajag “atkulakot” komunistu partijas komiteju, darījušas savu.
Viens no “Staburadzes” lielākajiem veikumiem ir memoriāla izveide Svētbirzē. Viss sākās ar piemiņas akmens novietošanu 1989. gadā un turpinājās ar 2008. gadā izveidoto memoriālu “Ciešanu ceļš”, kur iegravēti vairāk nekā 600 ar bijušo Jelgavas apriņķi saistīto komunistiskā genocīda upuru vārdi. “Staburadziete” Maija Skusta izsūtījumā un soda lēģeros bojāgājušo vārdus kopā ar Valdi Kleinu vāca, divus gadus strādājot brīvprātīgi. Viņa ir nobažījusies, ka divās plāksnēs burti laika gaitā ir padzisuši un tos vajadzētu atjaunot. Uz vienas no šīm plāksnēm ir arī viņas vīra tēva bijušā Jelgavas aizsargu priekšnieka Osvalda Teodora Skusta vārds. “Es par šo represiju upuru vārdu apkopošanu saņēmu Jelgavas pilsētas “Goda zīmi”, bet Valdis Kleins – ne,” piebilst M.Skusta.
“Staburadzietei” Ilgai Šulcai, kas 1941. gada 14. jūnijā četru gadu vecumā kopā ar ģimeni tika izvesta no mājām Liepājas apriņķī uz četrtūkstoš kilometru tālo Krasnojarskas apgabalu Krievijā, “Staburadze” pirmkārt saistās ar patīkamu likteņa biedru loku: “Ir pasākumi, ekskursijas. Atceramies jaunību Sibīrijā.”
15 zināmie Jelgavas politiski represēto kluba “Staburadze” dibinātāji (pirmajā sapulcē 1988. gada 21. decembrī piedalījās 19) Pēteris Āns, Nanija Āne, Valdis Kleins, Elza Raita, Pāvils Neikšāns, Ārija Balode, Guntars Bullis, Ansis Graudiņš, Imants Švarcbahs, Roberts Klints, Ārija Sīle, Vilma Žurdziņa, Anna Puškevica, Alfrēds Puškevics, Ilgars Puškevics
