«Žēl, ka tikai 2009. gadā, kad aizgāju pensijā, iestājos «Staburadzē»,» saka jelgavniece Aija Miķelsone. Viņa ir «Sibīrijas bērns», kuras ģimene, sākot jau ar 1940. un 1941. gadu, nežēlīgi tika pakļauta okupācijas varas iznīcībai. Miķelsones kundze uzskata, ka viņai ir jāpiedalās «Staburadzes» pasākumos un jāatgādina sabiedrībai par to, kas notika ar mūsu tautu, kad tā zaudēja savu valsti un brīvību.
Tēvs atteicās no laivas uz Zviedriju
1941. gada 14. jūnijā ģimene tika izsūtīta. Starp kaimiņiem nebija nodevēju, kas būtu turējuši ļaunu prātu un okupācijas varas kalpiem slepeni par Dorbēm sūdzējušies. Izsūtījuma iemesls bija tiem laikiem vienkāršs – tēvs Alfrēds Dorbe, pēc izglītības agronoms, bija Zūru pagasta aizsargu priekšnieks. Turklāt ģimenei piederēja lielāka saimniecība «Brenči», kurā strādāja puisis un meita. Aija Miķelsone atceras, ka jau pirmajā okupācijas varas gadā «Brenči» tika izputināti. Dorbes no mājām izdzina, iedzīvi un lopus atņēma. Ģimene dzīvoja Zūru 2. pamatskolā, kur mātei Matildei Elvīrai Dorbei, kas bija absolvējusi Jelgavas Valsts skolotāju institūtu, vēl atļāva strādāt par skolotāju. No mātes stāstītā Aija atceras, ka jau tajā laikā tēvu brīdinājuši, ka ar to represijas pret aizsargu priekšnieku nebeigsies un tādēļ vajag ar laivu bēgt uz Zviedriju. Taču tēvs atbildējis, ka nevienam neko ļaunu nav darījis un ģimeni neatstās. «Māte bija septiņus gadus vecāka par tēvu. Viņiem bija liela mīlestība. Piecos laulības gados piedzimām trīs bērni. Māte vēlāk stāstīja, ka tēvs plānojis vēl lielāku ģimeni. Tas viņiem izdotos, ja ne izsūtīšana un karš,» stāsta Aija Miķelsone.
Naktī uz 14. jūniju Zūru pamatskolā ģimene tika apcietināta. Jau Ventspils stacijā vīriešus nodalīja atsevišķā vagonā. Pēdējo reizi māte tēvu redzējusi Tukuma stacijā. Nojaušot savu likteni, vīrs sievai cieši novēlējis nosargāt bērnus. «Māte vēlāk stāstīja – es kā pirmdzimtā tēvam bijusi īpaši mīļa. Piedzimu slimnīcā Rīgā, kur bija labāka medicīniskā aprūpe. Taču savu tēvu es tomēr neatceros,» teic Aijas kundze.
1943. gadā 29 gadu vecumā Alfrēds Dorbe mira lēģerī Krievijā, Kirovas apgabalā Vjatlagā. Tur no bada un slimībām, kā arī izpildot nāves sodu, bojā gājuši ap 1600 no Latvijas 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem vīriem. Ģimene par to uzzināja tikai astoņdesmito gadu beigās, kad Alfrēdu Dorbi reabilitēja.
Izdzīvoja visi bērni
Trīs Dorbju ģimenes bērnus, no kuriem meitai Aijai, kāpjot aizrestotajā vagonā, bija četri, bet brāļiem Vilnim un Imantam pusotrs un nepilni trīs gadi, mātei izdevās saglabāt. 1946. un 1947. gadā viņi atgriezās mājās Zūru pagasta «Brenčos».
No izsūtījuma Sibīrijā Aija atceras ilgo braucienu līdz Krasnojarskai pārpildītā aizrestotā vagonā. Atceras pundurbērziņus purvainajā apvidū, kolhoza ciema baraku, kur trijos istabas stūros bija pa izsūtīto ģimenei, bet ceturtajā – plīts. Ciemā redzēja tikai sievas un pusaudžus, vīri bija karā. Aija atminas stalli, uz kuru gāja zagt zirgiem domāto ūdeni. Akas ciemā nebija. Ūdeni ar vēršiem veda no upītes, un pēc tā nācās stāvēt rindā. Vietējo cieminieku būdas bija aizaugušas ar nezālēm līdz palodzēm. Sievas basās kājas vilka velteņus un ziemā gulēja uz krāsns. Tagad Suhobuzimas rajona (tur ģimene tika izmitināta) mājaslapā var izlasīt, ka tagad deviņos ciemos dzīvo 20 tūkstoši sibīriešu. Tāpat informācija vēsta, ka no 1929. līdz 1935. gadam, dibinot kolhozus, tika izpostītas 446 turīgas saimniecības. Tolaik rajons zaudēja piekto daļu savu čaklāko un uzņēmīgāko iedzīvotāju, kas tika aizdzīti uz būvēm, soda nometnēm vai atrada patvērumu pilsētās. 1941. gadā uz Suhobuzimas rajonu izsūtīti Volgas vācieši, ukraiņi, kalmiki, kā arī lietuvieši un latvieši.
«Ēdām balandas, skābenes, kartupeļu mizas, bet bads mocīja tik un tā. Dievu lūdzām vien par to, lai būtu maizīte,» smago laiku atceras Aija Miķelsone. Visapkārt bērni un veci cilvēki slimoja un arī mira. Aija pati reiz aiz nezināšanas bija saēdusies driģeņu sakni. Apmainot apģērbu pret pienu, mātei izdevās meitu izglābt. Jaunākais brālis Vilnis saslima ar dizentēriju un kļuva tik vārgs, ka viņa izveseļošanās likās kā brīnums. Reiz saslima pati māte. «Mēs visi trīs stāvējām pie viņas gultas un lūdzāmies: «Mīļo mammīt, tikai nemirsti! Mēs tev nekad vairs neprasīsim ēst!» Tas bija briesmīgi,» stāsta Aija Miķelsone. Kaut arī nebija nekādu medikamentu, pēc vairākām dienām māte atlaba. Tikai pēc gadiem Latvijā ārsti konstatēja, ka tolaik viņa pārdzīvojusi smagu plaušu karsoni.
Vieglāk bija vasarā, kad varēja noēsties milzīgas meža ogas un gulēt zem klajas debess, jo tur «dzīvus neēda» utis un blaktis. Bērniem atļauts
braukt mājās, mātei – nē
1946. gadā arī Suhobuzimas rajonā pienāca ziņa, ka deportēto bērniem ir iespēja atgriezties dzimtenē. Vispirms māte uz Krasnojarsku aizveda vecākos bērnus – Aiju un Imantu –, vēlāk nosūtīja arī jaunāko Vilni. Atmiņā spilgti palikuši pirmie iespaidi Rīgā. Sastādītus pa pāriem, bērnus tūlīt veda uz pirti. «Mums ar brāli mugurā bija no maisa pašūtas vēl diezgan labas drēbes. Taču dažiem bērniem mugurā bija skrandas. Rīdzinieki ielas malā raudāja, daži centās kaut ko iedot, bet pavadoņi tos dzina prom,» stāsta Aija Miķelsone. Pēc pirts bērnus aizveda uz patversmi Duntes ielā, kur Aija ar Imantu nodzīvoja kādu mēnesi, līdz izdevās sazināties ar radiem Zūrās. Duntes ielā meitenēm iedeva flaneļa kleitas. «Tas man bija tāds prieks!» atceras Aijas kundze. Arī baltmaizi ar marmelādi viņa pēc pieciem gadiem ēda pirmo reizi.
Neprasot atļauju, bez dokumentiem 1948. gadā no Sibīrijas atgriezās arī māte. Viņu pieņēma darbā Zūru skolā. Taču 1950. gadā māti sāka vajāt drošībnieki. Uzticamu cilvēku brīdināta, Matilde Dorbe naktī trijos atstāja mājas, bet no rīta ap pulksten pieciem jau bija klāt čekisti. «Brenčos» vairākas reizes ieradies milicis Jānis Dzintars. Reiz viņš pat pielika pistoli pie pusaugu meitas deniņiem un prasīja, kur ir māte. Līdz 1957. gadam māte bēguļoja, dzīvoja Jelgavas apkārtnē. Tad, samaksājot naudu cilvēkam, kas varēja nokārtot pasi, viņa legalizējās. «Mūs uzaudzināja krusttēvs, mātes brālis Žanis Zablovskis. Viņš bija vecpuisis un «Brenčos» dzīvoja kopā ar māti, mūsu vecomāti,» teic Aija Miķelsone.
Patvērums Jelgavā
Māte, dzīvojot prombūtnē, centās palīdzēt bērniem, taču dzīve ritēja smagi. «Kaut arī vecāmāte bija slima, tomēr viņa skaitījās kolhozniece. Viņai pienākošās darba normas vajadzēja pildīt man. Pie skolas grāmatām varēju ķerties tikai vēlu vakarā,» Aija Miķelsone atskatās uz saviem pusaudžu gadiem. 1957. gadā, pabeidzot Piltenes vidusskolu, viņa sāka mācīties Liepājas Medicīnas māsu skolā. Ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāta kandidātu pseidovēsturnieku Jāni Dzintaru viņas ceļi krustojās 1990. gadā. Lai arī agrāko bērnu spīdzinātāju interfrontisti ievēlēja Augstākajā Padomē (drīz pēc tam viņš aizbēga uz Maskavu), 1990. gada februārī laikrakstā «Jelgavas Ziņotājs» publicētais Aijas Dorbes raksts «Vai jūs atceraties, Jāni Dzintar?» lasītājiem nesis skaidrību, kas ir kas.
Aija Miķelsone atzīst – ja varētu atgriezties jaunībā, viņa atkal izvēlētos medmāsas profesiju, kurai veltījusi bez viena mēneša 49 gadus. Viss šis laiks nostrādāts slimnīcā «Ģintermuiža». Tās muzeja vadītāja un agrāk galvenā māsa Anastasija Meijere bijušo kolēģi raksturo kā augsti profesionālu, ļoti nosvērtu, atsaucīgu un pozitīvu cilvēku. Par komunistiskajās represijās pārdzīvoto viņa ar kolēģiem nekad nav runājusi. Ja kas jautāts, atbildējusi īsi. Tur visvairāk stāsta tēva Alfrēda Dorbes piemiņai 14. jūnijā Svētbirzē klusējot noliktie ziedi.
