Tradicionālais “Ziemas sadancis”, kas notika izrotātajā Staļģenes skolas sporta zālē, pulcēja gandrīz piecsimt dejotāju no 23 deju kolektīviem no visiem Jelgavas novada pagastiem, Ozolnieku novada, kā arī no Jelgavas. Saistībā ar Latvijas valsts simtgadi sadancis bija apvienots ar biedrības “Staro 100” rīkoto “Latvijas goda apli”. Tajā īpaši tika godinātas 38 novadnieku ģimenes, kas dejo vairākās paaudzēs. Sadanča lielākos aplausus izpelnījās Svētes pagasta senioru deju kolektīva “Brūklenājs” pāris Mārtiņš un Daina Kareļi, Jelgavas novada deju apriņķa virsvadītājas Ievas Kareles vecāki, kas ir arī labais paraugs dejojošajiem mazbērniem Viktorijai un Tomam.
Sirsnīgā gaisotnē dejotāji sniedza 23 deju priekšnesumus. Skatītāji mūzikas ritmā aplaudēja gan jauniem, gan veciem. Ar veiklību izcēlās Ivitas Lejavas-Majores vadītā Elejas jauniešu deju kolektīva “Tracis” puiši, kas savā “Lecamdancī” apdancoja divus vingrošanas solus.
Goda aplī stājās arī Jaunsvirlaukas pagastā dzimuši un auguši vīri – leģendārais Latvijas Radio žurnālists jau vairāk nekā sešdesmit gadu garumā Gunārs Jākobsons un viņa skolasbiedrs žurnālists Voldemārs Hermanis, kas ir slavenā režisora Alvja Hermaņa tēvs. V.Hermanis uzstājoties atcerējās pirmos pēckara gadus, kad pa Lielupi līdz Salgales baznīcai vēl gāja pasažieru tvaikonis. “Tolaik “Auči” bija bezpersoniska pietura Lielupes labajā krastā. Nekas neliecināja, ka tās bija Latvijas pirmā prezidenta mājas. Es ceru, ka Latvijas valsts simtgades vasarā varētu noorganizēt ekskursantu reisus no Jelgavas līdz “Aučiem”. Jānis Čakste ir to pelnījis,” ieteica V.Hermanis. Viņš aicināja domāt par nākotnes Latviju. “Vai mēs ar šo valsti leposimies vai arī teiksim: “Nē, nav mums īstie vadītāji?”” retoriski jautāja V.Hermanis un aicināja iet uz vēlēšanām un nebaidīties teikt arī neērtas patiesības. V.Hermanis uzsvēra, ka ir jāatrod saprātīgs līdzsvars, pieņemot globālo un saglabājot nacionālo savdabību, kā tas visdrīzāk izdodas dejotājiem. Viņš atcerējās savu krustmāti, kas nu atdusas Jačūnu kapos un nekādi nav pieņēmusi to, ka viņas lauku mājā varētu tikt ievilkta elektrība. Tas būtu kā slikts piemērs, ka cilvēks nepieņem jauno.
“Zēni un meitenes!” novadniekus uzrunāja G.Jākobsons. Viņš “Ziemas sadanci” Staļģenē saistīja ar olimpiskajām spēlēm Phjončhanā. “Olimpiāde – tā ir arī kultūras un mākslas izrāde. 1972. gadā, kad es kā žurnālists pirmo reizi biju olimpiskajās spēlēs Japānā, Saporo, tur tika sarīkota arī latviešu tekstilmākslinieka Rūdolfa Heimrāta izstāde, kas guva lielu ievērību,” sacīja G.Jākobsons. Viņš izteica cerību, ka pēc “nieka astoņiem gadiem”, kad ziemas olimpiskās spēles varētu notikt Stokholmā un tādā gadījumā, iespējams, arī Siguldas bobsleja trase kļūtu par sacensību vietu, mūsu dejotāji varētu dot savu ieguldījumu šādos svētkos. “Ar skaļām ovācijām sveiksim dejotājus un novēlēsim spožus startus mūsu olimpiešiem!” uzstāšanos noslēdza G.Jākobsons. Un sadanča dalībnieki aplaudēja un gavilēja. Tad G.Jākobsons paņēma mikrofonu vēl uz mazu brīdi, lai pateiktu paldies vakara vadītājiem Vircavas amatierteātra aktieriem Lienītei Vītiņai-Zustrupai un Gunāram Stepiņam. Noslēgumā par dejai un kultūrai ziedoto laiku sadanča dalībniekiem pateicās arī Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune.
