Tuvojoties ziemai, gan tirgos, gan lielveikalu vestibilos mājražotāji piedāvā pašu adījumus. Pie stellēm un adīkļiem ķeras arī laucinieki, kuriem sezonas lauku darbi tuvojas beigām. Siltas villaines, pončo, zeķes un cimdi pašlaik top arī tautas lietišķās mākslas studijā «Staļģene», kur apvienojies ducis rokdarbnieču.
Pie daudzdzīvokļu mājas Staļģenē, Niedru ielā, kur dzīvo adītāja Ilga Žukova, zied samtenes. Staļģeniece tautas lietišķās mākslas studijas dalībniece Ludmila Podoļska paskaidro, ka dobi mājas priekšā iekopusi Ilga Žukova, viena no rosīgākajām studijas rokdarbniecēm, kas tālu pazīstama ar saviem dūraiņiem. «Arī fermā strādājot, Ilga vienmēr bija labākā. Ja ko uzņemas, tad dara pa īstam,» saka L.Podoļska, kas agrāk kopsaimniecībā strādāja par zootehniķi. «Ne visas sievas, kas prot adīt, to arī dara, jo šis darbs prasa veselu sirdi. Mūsu pusē tādas adītājas ir tikai divas – Ilga Žukova un Rita Indrikova, kas dzīvo Emburgas pusē,» piebilst L.Podoļska.
Lai adītu, vajag stipru sirdi
Pensionāre I.Žukova atzīst, ka arī viņai agrāk bijis augsts asinsspiediens un vairāk nekā gadu dzērusi zāles. «Taču tagad esmu iemanījusies veselību saglabāt ar pareizu uzturu,» saka I.Žukova. Viņa paskaidro, ka no lauku piena pati mājās gatavo biezpienu un krējumu, kā arī nelieto konditorejas izstrādājumus, «mākslīgās desas» un margarīnu. «Parasti vienu cimdu pāri noadu divās dienās,» saka rokdarbniece. Ar saviem adījumiem viņa apgādājusi apkārtnes ļaudis, pēc tiem brauc arī jelgavnieki. 2006. gada rudenī viņas adītie cimdi dāvināti arī Rīgas NATO samita dalībniekiem.
Zini, cik savējie var maksāt
I.Žukovas nosauktā viena cimdu pāra cena ir pieci eiro. Viņa piebilst, ka pati iztiek no pensijas un savu darbu ziedo nabadzīgiem cilvēkiem, kas vairāk nevar samaksāt. Rokdarbniece dusmojas, ka mūsdienās laukos ir maz darba iespēju un daudzi dzīvo trūkumā. Pati viņa dzimusi 1937. gadā Jelgavā, kara laikā zaudējusi abus vecākus un mājas, izaudzinātas divas meitas, aug mazbērni, bet skumju pārdzīvojumu bijis ļoti daudz. Adīt sākusi astoņu gadu vecumā, tas ir hobijs, kas dod viņai prieku.
Būtu audusi visu mūžu
Tautas daiļamata studijas «Staļģene» vadītāja pensionāre Rita Sidraba stāsta, ka studijā «gruntīgi» darbojas 12 sievu. Viena no vecākajām rokdarbniecēm Emīlija Roze auž deķīti mazmazdēlam, kurš viņai to palūdzis. Pati studijas vadītāja tagad darina siltu pončo, kurā atpūtas brīdī varēs sildīties. «Ja riktīgi rauj, tādu var uztaisīt pa nedēļu. Ja tā mierīgāk, – tad pa divām,» saka rokdarbniece. Viņa smaidot teic, ka ir laimīgā pensionāre. Ar aušanu būtu vajadzējis nodarboties visu mūžu. «Diemžēl tas ir darbs, ar kuru nevar izdzīvot,» saka pensionētā pārtikas tehnoloģe. Rokdarbi ir viņas brīvā laika nodarbe kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad Helēna Doniķe Staļģenē izveidoja tautas lietišķās mākslas studiju, kas bija kā atzars Ilgas Madres vadītajai «Atspolei» Jelgavā.
R.Sibraba priecājas, ka šoruden studijā pieteikušās trīs jaunas dalībnieces, un aicina uz nodarbībām Jaunsvirlaukas pagastmājā, kur studijai ir atvēlētas telpas, nākt ikvienu, kam interesē rokdarbi. Iegūstot līdzekļus ES struktūrfondu atbalstītajā «Leader» projektā «Seno amatniecības prasmju saglabāšana un pakalpojumu attīstība Jelgavas novadā», šoruden «Staļģenei» top astoņas jaunas stelles, ko izgatavo pašu pagasta galdnieks Gints Buls. ◆
