Replika Jelgavas domes 28. maija lēmuma sakarā.
Šā gada 28. maijā Jelgavas domniekiem bija iespēja pieņemt lēmumu, kas apliecinātu spēju domāt patstāvīgi, nevis visu laiku skatīties uz to, kā bija «Latvijas laikā». Diemžēl tā nenotika par spīti, manuprāt, vērā ņemamiem apsvērumiem Jāņa Čakstes pieminekļa novietošanas sakarā, domnieki izšķīrās par dīvainu lēmumu – veco pieminekli neatjaunot, bet gatavot jaunu; to darīt vajadzētu A.Jansonam (bez jebkāda konkursa!), bet jaunizgatavoto pieminekli novietot bijušā vietā pretī Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ieejas durvīm.
Šā dīvainā lēmuma sakarā atļaušos darīt zināmas savas pārdomas, tāpēc ka biju un joprojām esmu tā, kas aizstāv domu par J.Čakstes pieminekļa novietošanu skvērā pie Sv.Trīsvienības baznīcas torņa.
Skumjākais ir tas, ka daļa tā dēvēto veco jelgavnieku, iestādamies par to, lai viss būtu kā agrāk, kā «labajos Ulmaņlaikos», ir panākuši, ka arī mūsdienu politiķi (domnieki) ir akceptējuši to, ko savulaik ar savu politisko sāncensi izdarīja K.Ulmanis, mūsu valsts Pirmā Prezidenta J.Čakstes piemiņa, kuru tomēr nebija iespējams pilnīgi izdzēst no tautas vēsturiskās atmiņas, tika samazināta cik vien iespējams, uzsverot J.Čaksti kā Jelgavas ģimnāzijas audzēkni, Jelgavas Latviešu biedrības vadītāju un advokātu.
Taču vēl skumjāk ir tas, ka, lasot šo lēmumu, tā vien gribas iesaukties Staļins ir uzvarējis!
Bet varbūt, ka tas mums Jelgavā ir likumsakarīgi? Jau 1940. gada 2. augustā – tas ir, vēl pirms Latvijas «brīvprātīgās» iestāšanās varenajā republiksaimē, Jelgavā Lielā iela tika pārdēvēta dižā tautu vadoņa J.V.Staļina vārdā (bijām paši pirmie, kas to izdarīja!). Kā par brīnumu, pēc kara šo nosaukumu neatjaunoja, taču vienā no skaistākajām vietām pilsētas centrā uzcēla pieminekli dižajam tautu vadonim. Tas nekas, ka, lai pienācīgi šo vietu sakārtotu, vajadzēja steidzamā kārtā novākt bijušās Sv.Trīsvienības baznīcas mūrus (vecie jelgavnieki – jūs taču zināt, ka ar labu gribu šo ēku varēja atjaunot tāpat kā Nikolaja baznīcu!). Pēc Staļina nāves un īpaši pēc PSKP 20. kongresa, kas visur staļinekļus novāca, Jelgava nebūt nesteidzās paspēja pat izslēgt no augstskolas studentus, kas kādu nakti bija apmetuši «tētiņam» ķēdi ap kaklu, simbolizējot tā aizvākšanu.
Piemineklis šajā vietā nu jau nav pāris gadu desmitu (pēc Staļina tur kādu laiku bija novietota pilsētas labāko darba darītāju Goda plāksne), taču izskatās, ka šī vieta joprojām ir svēta un neaizskarama. Lai cik paradoksāli tas būtu, taču par tās neaizskaramību ļoti pārliecinoši un aktīvi cīnās tie paši vecie jelgavnieki, kas iestājas par labajiem Ulmaņlaikiem laikam taču abos diktatoros ir kaut kas radniecīgs! Žēl tikai, ka mūsu domniekiem trūka laika, lai šajā jautājumā iedziļinātos no visiem aspektiem.
Ja kāds to nav apjautis, gribu atgādināt, ka domāšana ir visgrūtākā nodarbošanās…
P.S. Man kā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktorei šāds domes lēmums varētu būt pat izdevīgs varbūt domnieki piešķirs naudu (lēmumā taču teikts!) ēkas fasādes remontdarbiem, kas arī taču pieder pie apkārtējās vides labiekārtošanas.
