Staņislavs Džiguns vakar sagaidīja savu simto dzimšanas dienu. Kalnciema vēsturē tas ir vēl nebijis gadījums, un priekšsēdētāja Aija Tračuma neatceras, ka kādreiz būtu suminājuši iedzīvotāju tik apaļā jubilejā.
Staņislavs Džiguns vakar sagaidīja savu simto dzimšanas dienu. Kalnciema vēsturē tas ir vēl nebijis gadījums, un priekšsēdētāja Aija Tračuma neatceras, ka kādreiz būtu suminājuši iedzīvotāju tik apaļā jubilejā.
Staņislavs Džiguns dzimis Rēzeknes rajona Rāznas pagastā, kur pavadījis lielāko daļu sava mūža. Lai gan dažus gadus nodzīvojis arī Pēterburgā, kur strādājis par avīžu izplatītāju, tomēr atkal atgriezies Rēzeknes pusē un saimniekojis savās lauku mājās. Tikai 1980. gadā viņš atnācis dzīvot pie dēla Staņislava uz Kalnciemu.
Dēls stāsta, ka tēva mūžs pārsvarā pagājis smagā darbā, taču svētku reizes nekad nav aizmirstas.
– Gan Lieldienās, gan Jaungadā vai Jāņos galdā tika celts tēta pašbrūvēts alus – bez tā nu nekādi nevarēja iztikt. Latgales pusē alus brūvēšana bija katra saimnieka gods un vienādu recepšu nebija. Mans tēvs to mantojis no sava tēva, un noteikti saknes tai meklējamas vēl dziļāk. Es gan šo tradīciju neesmu saglabājis, – stāsta jubilāra dēls.
Gaviļniekam bijušas divas māsas un trīs brāļi, bet tolaik tā nav uzskatīta par kuplu ģimeni.
– Tētis stāstīja, ka viņu sādžā parasti ģimenē auguši astoņi līdz pat divpadsmit bērni. Tagad jau tādi laiki aizmirsti, – tā Staņislavs Džiguns jaunākais.
Simtgadniekam pašam ir divi dēli, trīs mazbērni un viens mazmazbērns – dzimta it kā neliela, taču satiek labi un svētkos vienmēr ir kopā. Vedekla Dzintara atzīst, ka labāku vīratēvu nevar iedomāties.
– Ja visiem būtu tāds vīratēvs, nekad nebūtu sākušies nostāsti, kādus mēs šodien zinām. Man patiesi ir palaimējies, jo viņš vienmēr ir uzskatījis, ka sava dēla dzīvē nedrīkst jaukties. Vēl viena no viņa unikālajām īpašībām ir tā, ka viņš nekad nevēlas citus apgrūtināt. Tagad ikdienas solis tik raiti vairs nesokas, bet uz katru piedāvājumu palīdzēt viņš tikai atsaka, ka laika daudz – gan pats tikšot galā, – tā Dzintara.
Savas dienas jubilārs vada, mierīgi atpūšoties. Uz vecumu sliktāka kļuvusi redze un dzirde, tāpēc avīzes viņš vairs nelasa un arī tik ierastā vēstuļu rakstīšana palikusi novārtā. Taču mazmazdēls Edgars atceras, ka vēl pirms pieciem gadiem vecvectēvs tepat sētsvidū malku skaldījis, savukārt dēls teic, ka 85 gadu vecumā tēvs labprāt vēl ņēmis rokās izkapti un gājis pļaut.
Tik ilgu mūžu nodzīvot tā ir māka, un katrs vēlas dzirdēt to brīnumlīdzekli, kas ļauj uzturēt veselību. Radinieki atzīst, ka jubilārs nemaz tik priekšzīmīgs visu mūžu nav bijis.
– Jā, tas nu ir jāatzīst, ka smēķēja savā dzīvē viņš tikai kādus gadus desmit, bet pa glāzītei iedzert nekad nav atteicies, – tā radiņi.
Par to varēja pārliecināties arī «Ziņas», jo savā simtgadē jubilārs pats uzsauca tostu: – Nu tad iedzersim, kamēr mēs vēl jauni!
Dēls gan stāsta, ka brīnumlīdzeklis noteikti esot tas, ka mūža lielākā daļa pavadīta svaigā gaisā un ēsts tikai paša audzēts un gatavots ēdiens. Mazmazdēls Edgars teic, ka arī tagad vecvectēvs visvairāk mīlot piena zupas. Taču vedekla Dzintara smej, ka jaunībā Staņislavs mīlējis sāļu un skābu ēdienu, bet uz vecumu viņam arvien vairāk kārojas kāds saldums.
Arī jubilāra tēvs nodzīvojis līdz pat 100 gadiem un septiņiem mēnešiem, lai gan visu mūžu pavadījis, smagi strādājot smēdē. Arī Staņislava māsa šogad nosvinējusi 87. gadskārtu. Šis gads Džigunu saimei ir bagāts ar apaļām jubilejām – vedeklai paliks 60, bet mazmeitai – 40 gadu.
