Latviešiem esot veļu un debesu putni. Stārķis, protams, pieder tiem otrajiem.
Latviešiem esot veļu un debesu putni. Stārķis, protams, pieder tiem otrajiem. Ne velti tieši par viņu stāsta, ka tas nesot ļaudīm bērniņus. Man kaimiņos, vecajā Lielsesavas skolā, dzīvo stārķis Busļa, kas pērn svinēja savu pirmo apaļo jubileju 10 gadus. Ziemā viņš mitinās kūtī, kur arī notiek mūsu «saruna». Busļas teikto tulkot man līdzēja viņa audžuvecāki un saimnieki Rudīte un Anatolijs Ivanovi.
Pastāsti, lūdzu, kā tu kļuvi par mājas putnu!
Ja vecāki redz, ka bērns padevies vārgs un viņam būs grūti gājputna gaitās vai arī visiem bērniem nepietiks barības, vājākais mazulis tiek pārmests pār ligzdas malu. Es arī biju no tiem vārgajiem. Gluži nobijušos, ar divās vietās lauztu spārniņu zem liepas mani pacēla mans audžutētis Anatolijs. Vienā vietā spārniņu saaudzēja, bet otrā pie locītavas neizdevās. Tāpēc man no lidošanas prieka nekā.
Kā tu tiki pie sava vārda Busļa?
Par kūmām var uzskatīt baltkrievu talciniekus biešu kaplētājus -, kas mitinājās Lielsesavas skolā. Baltkrieviski stārķis ir «busļa». Tiklīdz dzirdu, ka audžumamma sauc «Busļa!», tā tūdaļ skrienu, ko kājas nes, jo zinu, ka viņa man sagatavojusi kādu gardu kumosiņu.
Kas tev ir tas gardais kumosiņš?
Vislabāk ēdu zivis gan no veikala, gan svaigi zvejotas. Tās man patīk pašam no ūdensbļodas ķert ārā. Bet ēdu jau arī citu ko. Šorīt brokastīs apēdu trīs vārītas oliņas, pusdienās – 17 reņģītes. Pats meklēju sliekas un kāpurus, vardes un rāpuļus, ķeru arī žurkas un peles. Vasarā, kad ielavos virtuvē, nočiepju no sviestmaizes siera un desas šķēles, speķa gabaliņus.
Reiz atradu pie kūts pilnu bundžu ar garšīgiem naktstārpiem un apēdu visus. Vēl tagad nesaprotu, kas pēc tam saimniekam uznāca. Viņš tos tārpus meklēja vai ar uguni un bija nikns kā pūķis, kad neatrada vis. Bet viņš taču tārpus neēd! Makšķerēt arī viņš todien aiz dusmām negāja, un es paliku bez sava loma.
Ja mans vēders ir tukšs, tad esmu kašķīgs un nejauks. Vakarā vistas kūtī ātrāk nelaižu, kamēr saimniece nenāk glābt. Viņa jau zina ja Busļa klabina knābi, tad viņam oma nav laba.
Kā tu saproties ar saimniekiem?
Saprotamies labi, man patīk audžumammai staigāt pakaļ. Vasarā viņa man sarīko pirts dienu izliek lielo bļodu ar ūdeni, un tad es ar knābi sevi skaloju spārnus, muguru, kaklu…
Man nepatīk, kā Rudīte pavasaros stādus dēsta dobēs, es tos rauju ārā. Nu neaug taču dabā viss tādās taisnās rindās! Un zemenes nevajag bērt visas kopā! Tiklīdz atrodu tās salasītas grozā, tā tūlīt izmētāju uz visām pusēm.
Saimniece tad pūlas mani iespundēt kūtī, bet es mūku, cik spēka.
Ja jūtu, ka tūliņ tūliņ viņa mani noķers, krītu zemē un izliekos beigts. Zvēri vajāšanai mestu mieru, bet saimniece gan ne, jo viņa manu viltību ir atklājusi. «Nu ģībsti taču, ģībsti!» viņa sauc un tik skrien man pakaļ. «Ģībsti pati, tev taču neviens pakaļ neskrien!» tad es dusmīgi pie sevis purpinu. Bet cik ilgi tā muksi, ņemu un gāžos gar zemi, lai saimnieci pavisam nenokausētu.
Kādas ir tavas attiecības ar citiem stārķiem?
Nekādas. Mums ir katram sava dzīve. Ik pavasari vēroju, kā viņi perē liepā, un nu jau divus gadus otra ligzda ir uztaisīta uz mūsu virtuves skursteņa. Tas stārķis ir varen kareivīgs, nevienu nelaiž tuvumā. Ja kāds iekāro pārējos vecās skolas skursteņus, tam spalvas pa gaisu put. Arī man vienreiz uzklupa un rimās tikai tad, kad iepazinās ar mana sirdsdrauga Marsa zobiem. Mēs abi stārķis un kucēns reizē augām, pienu no vienas bļodiņas dzērām. Vislabāk mēs jūtamies karstās dienās, kad abi guļam blakus krūmu ēnā. Kas nekait dzīvot, ja ir krietni un uzticami draugi.
Lai tev arī turpmāk jauki klājas, Busļa!
