Cik daudzi no mums var sacīt: «Nekad mūžā savu darbu nemainīšu ne pret vienu citu?» Vismaz viens šāds cilvēks Jelgavā ir.
Cik daudzi no mums var sacīt: “Nekad mūžā savu darbu nemainīšu ne pret vienu citu?” Vismaz viens šāds cilvēks Jelgavā ir. Pirmsskolas izglītības iestādes “Kamolītis” audzinātāja Ilze Kuzmina par to dziļi pārliecināta un ir laimīga, ka dzīve viņai devusi šādu pavērsienu.
“Strādāt ar bērniem ir viņas sūtība,” uzskata kāda bērniņa mamma, kas “Ziņām” pastāstīja par audzinātāju Ilzi, par viņas entuziasmu un milzīgo darba mīlestību. Tādēļ viesojāmies pie bērnu un viņu vecāku ļoti mīlētās audzinātājas. Viņa savām rokām iekārtojusi bezgala interesantu darba vidi.
Skolas laikā Ilzes lielā aizraušanās bija peldēšana, viņa ieguvusi arī sporta meistarkandidātes titulu šajā sporta veidā. Tādēļ pēc vidusskolas Ilzes mērķis bija iestāties fizkultūras institūtā un izmācīties par treneri. Taču viņa nespēja izpildīt normatīvu lēkšanā pār “zirgu” un tādēļ atteicās no sava sapņa kļūt par peldēšanas treneri un pēc vidusskolas sāka strādāt bērnudārzā.
Pirms septiņiem gadiem bērnudārzā “Kamolītis” Ilzei kā jaunpienācējai tika ierādīta grupiņa, kurā nebija gandrīz nekā – ne rotaļlietu, ne atbilstoša telpu iekārtojuma. Visu vajadzēja sākt no nulles un darba vidi iekārtot savām rokām. “Es nevarēju nākt uz darbu un skatīties, ka bērniem nav ko darīt. Mans uzdevums bija iekārtot grupiņu atbilstoši mazuļu vajadzībām un mācību programmai. Sāku ar to, ka savedu dabas materiālus – koka klučus, ripas, sprungulīšus, Jūrkalnē lasīju gludus apaļus akmentiņus, ar ko bērniem rotaļāties. Man bija svarīgi rosināt viņus spēlēties ne tikai ar plastmasas mantiņām, bet ar veselīgiem dabas materiāliem, un, lai cik tas dīvaini arī būtu, bērni tieši šīm rotaļām dod priekšroku – bārstīt graudiņus, sēkliņas, spēlēties ar lupatiņām un citiem sīkumiem. Tad mēs ar kolēģi Ditu sākām adīt. Sākumā tapa leļļu ģimenes. Adījām katru pusdienlaiku, kamēr bērni gulēja, adījām mājās, sestdienās, svētdienās un bijām pat iegājušas azartā,” stāsta Ilze.
Vecāku dāvinātajos grozos sagūlušas krāsainas lellītes – katra citāda. Turpat līdzās izadīta dzīvnieku ferma ar rukšu saimi, zirgiem, vistām, maziem cālīšiem. Tos uzmana sargs sunīts, un mīļi visā noraugās lācīši un citi zvēriņi. Nedaudz tālāk uz plaukta satupuši rūķi, pie sienas izšūti un izadīti burtiņi. Vecāki ļoti atbalstīja audzinātāju centienus un izpalīdzēja ar dziju, diegiem un citiem materiāliem. Tagad lielākā daļa grupiņas rotaļlietu ir darinātas abu audzinātāju mīļajām rokām.
Ilze pārliecināta, ka bērnudārzs ir ļoti pateicīga vide, kur bērnam sagatavoties skolai: “Uzskatu, ka no piecu gadu vecuma sākt iet bērnudārzā ir stipri par vēlu. Tas noteikti jādara jau no trim gadiem. Bērnam vajadzīgs laiks, lai iepazītos ar vidi, sadraudzētos, iemantotu uzticību un tikai tad, kad viņš tam ticis pāri, mazais var sākt kaut ko apgūt. Es gan īpaši “nespiežu” uz mācībām, manuprāt, bērnībā ir svarīgi izspēlēties,” viņa atzīst.
Ilze neslēpj, ka viņai ar bērniem ir ļoti viegli rast kontaktu. “Nekad mūžā negribētu mainīt savu darbu. Jā, man jautā, vai bērni neatņem pārāk daudz enerģijas. Bet viņi arī ļoti labi prot sniegt to pretī. Tos labos vārdus, ko saka bērni, nespēj kompensēt nekas, un tas ir milzīgs enerģijas lādiņš, es to jūtu,” pārliecināta Ilze.
Savas gaitas 8. bērnudārzā viņa gan atceras maz: “Toreiz tā man likās liela māja, atmiņā palikušas rotaļas pagalmā, skrējām ap riņķiem, mani puikas ķēra, un man tas ļoti nepatika. Vairāk atceros mīļās audzinātājas, īpaši skolotāju Valdu.”
Pavasarī audzinātāja Ilze uz skolu pavadīs savu otru audzināmo grupiņu un neslēpj, ka būs skumīgi, jo bērni iemīlēti, ar vecākiem saistījušies jauki mirkļi. “Katrs izlolots, un jūtu, ka arī viņi mani mīl,” atzīst Ilze un ļoti cer, ka daudzu mazo atmiņās paliks kā jauka un mīļa audzinātāja.
