Latvijā pirmais aknu transplantācijas pacients Normunds Černajs ir atlabis un gatavs jaunam dzīves uzrāvienam.
Desmit gadu jelgavnieka Normunda Černaja dzīve svārstījusies uz būt vai nebūt robežas. Specifiskās slimības dēļ viņa akna gāja bojā, to nevarēja glābt nedz terapijas, nedz medikamenti, vienīgā izeja bija transplantācija, ko 2008. gadā Latvijā vēl neveica. Taču tieši Normunds bija tas, kuram palaimējās, jo, pateicoties Rīgas Stradiņa slimnīcas ārstu uzņēmībai, šā gada janvārī viņam tā tika veikta. Līdz tam viņa ceļš bijis garš un ērkšķains. Meklē citu vainuNormunds ir rūdīts jelgavnieks, te uzaudzis un gājis skolā, Jelgavā ir viņa ģimene un draugi. Vienmēr bijis ļoti aktīvs – spēlējis hokeju, boksu, braucis ar motociklu, un viņam ļoti patīk makšķerēt. «Ne brīdi neesmu sēdējis bez darba un arī dzērājs neesmu bijis. Alkoholu lietoju kā daudzi – viesībās un saprāta robežās. Tikai sabiedrībā izveidojies nepareizs stereotips: ja cilvēkam slimas aknas, tad noteikti no alkohola. Tās ir absolūtas muļķības, iemesli var būt arī pavisam citi, kā tas bija manā gadījumā,» uzsver Normunds. Pirms desmit gadiem, kad Normundam ar dzīvesbiedri Mairitu tirgū bija savs tirdzniecības kiosks, arī parādījās pirmās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību. «Vienu dienu kolēģi sāka teikt, ka esmu dzeltens. Pēc tam arī Mairita atzina, ka pirms dažām dienām pamanījusi, ka dzeltenums manos acu ābolos kļuvis izteiktāks. Tad to ievēroju pats. Šaubu nebija, ka ir kāda problēma, bet neticēju, ka kaut kas nopietns,» viņš atzīst.Normundu ievietoja Dobeles slimnīcas Infektoloģijas nodaļā, kur ārsti viņam «meklēja» vīrusa izraisītu hepatītu. Pēc trīs nedēļu nesekmīgas ārstēšanas jelgavnieks tika pārvests uz Latvijas Infektoloģijas centru, arī tur ārsti teju mēnesi nav tikuši skaidrībā, kas par vainu. Dzeltes rādītājs viņam pārsniedzis normu vairāk nekā 20 reižu, kas liecinājis, ka organisms ir pamatīgi saindēts. Tomēr dzeltes iemeslu arī Infektoloģijas centrā atrast nav izdevies, un Normunds pārvests uz «stradiņiem». «Tur ķirurgi jau otrajā dienā pateica, ka neatgriezeniskus aknu bojājumus izraisa sklerotizējošais holangīts. Tas nozīmē, ka slimība skar aknu žultsvadus, tie iekaist, tā rezultātā žultsvadi sašaurinās un žults krājas organismā. Slimība strauji progresēja, jo akna visu laiku mirka žultī un bojājās,» skaidro Normunds, kurš par savu slimību tagad stāsta ne sliktāk kā ārsti. Tikai transplantācijaNormunds tika brīdināts, ka, iespējams, viņu sagaida sliktākais variants – nepieciešamība transplantēt aknu. Latvijā to neveic, bet Krievijā operācija maksā 100 tūkstošus eiro. Pirmajos mēnešos vēl jālieto medikamenti, kas maksā vairākus tūkstošus latu. Skaidrs, ka ģimenei nebija tādas naudas operācijai, tik dārgas zāles arī paši nopirkt nevar. Tādēļ slimības progress tika apturēts ar pagaidu variantu – žultsvados tika ievadīts metāla tents, kas atbrīvo žultsceļus un ļauj žulti izvadīt no organisma. Četrus gadus Normunds dzīvoja bez problēmām, turpināja strādāt, bet tad dzelte atgriezās, un viss sākās no gala. Izrādās, tents bija ieaudzis žultsvados un atkal veidojās nosprostojums. Arī izņemt tentu vairs nebija iespējams. Situācija kļuva vēl sarežģītāka, un Normunda tālākajā ārstēšanā tika iesaistīta gastroenteroloģijas centra vadītāja daktere Vija Voltnere. «Man palaimējās ar šo dakteri, viņa par saviem pacientiem gatava cīnīties līdz galam, vienmēr runā skaidru un tiešu valodu. Viņa arī pateica, ka dzīvot varēšu tikai ar transplantētu aknu, un mums jācīnās, lai es izdzīvotu līdz transplantācijai,» atceras Normunds.Bet tikmēr slimība turpināja progresēt, Normunda pašsajūta kļuva arvien sliktāka. Slimnīcā tika kārtoti nepieciešamie dokumenti transplantācijai, jo Normunds lēnām gāja bojā. Visus ar operāciju saistītos izdevumus «stradiņi» bija gatavi uzņemties uz sevi. Tika nokomplektēta un apmācīta komanda. Tajā brīdī aknu transplantācija kā vienīgais dzīvības glābiņš bija vēl diviem «stradiņu» pacientiem, un vajadzēja meklēt donoru. Kuram no trim tas derēs, tas tiks glābts. Smaga, bet veiksmīgaNormunds jau bija sagatavots transplantācijai un divus gadus to pacietīgi gaidīja. Viņa spēki bija izsīkuši, dienas lielākoties tika pavadītas gultā. Bet šogad 13. janvāra pievakarē tika saņemts zvans no «stradiņiem» – ķirurgs Jānis Vilmanis paziņoja ilgi gaidīto vēsti, ka ir donors un cerības uz veiksmīgu transplantāciju. Astoņos vakarā pēc Normunda ieradās slimnīcas transports, lai vestu uz Rīgu, un tajā pašā vakarā daktera Vilmaņa un profesora Jāņa Gardovska vadībā tika sākta operācija. «Morāli tam biju sagatavojies, jo apzinājos, ka tas ir vienīgais ceļš, kā dzīvot tālāk. Sevi mierināju, ka labi, ka esmu pirmais – ārsti visu darīs ļoti rūpīgi un precīzi,» atceras Normunds.Transplantācija noritēja vairāk nekā 11 stundu, tā bija veiksmīga, un tagad slimnīcas komandu Normunds sauc par savu otro ģimeni. Tikmēr Mairita mājās negulēja un pārdzīvoja par vīru visu nakti. «Iekšēji biju pārliecināta, ka viss būs labi. Nākamajā dienā, kad sazvanīju dakteri Vilmani, viņš paziņoja: tagad viņam ir jauna akna. Operācija bijusi smaga, bijuši arī kritiski brīži, bet noritējusi veiksmīgi,» atceras dzīvesbiedre. Par laimi, organisms donora aknu pieņēma, un pēc pāris nedēļām Normunds no slimnīcas tika izrakstīts. Par savu donoru ārsti viņam neko daudz nav stāstījuši, bet Mairita no masu saziņas līdzekļiem uzzinājusi, ka tas bijis kāds pusmūža vīrietis ar smagu galvas insultu. Normunds stāsta, ka transplantācija varēja notikt jau gadu agrāk, taču potenciālās donores radinieki bijuši kategoriski pret tuvinieces orgāna ziedošanu. «Es nenosodu viņus par to. Cilvēki ir dažādi, un arī uzskati katram ir atšķirīgi. Mans ceļš būvēts uz laimīgu sakritību pamata, un acīmredzot visam vajadzēja notikt tieši tā,» prāto Normunds. 13 nav nejaušībaJa kāds Normundam jautā, kāds ir viņa laimīgais skaitlis, tagad viņš nešauboties atbild – 13. Tas viņam dzīvē seko pa pēdām. «Tirgū mums bija 13. tirdzniecības kiosks, Mairitas dzīvokļa numurs bija 13, viņi abi iepazinās 13. septembrī, un arī operācijas datums iekrita 13. janvārī. Ar Mairitu Normunds iepazinās pirms 17 gadiem. Pēc ilgas gaidīšanas 2009. gadā pasaulē nāca viņu meitiņu Melānija. «Ja es būtu pesimists, šodien nebūtu dzīvotājs. Man bija pārliecība, ka dzīvošu, jo man aug meita, kas mums ir Dieva dāvana. Viņš man to atsūtījis kā mājienu, ka ar manu veselību viss būs labi, ka jābūt labi. Deva spēku ķepuroties tālāk, jo bērnam ir vajadzīgs tēvs,» saka Normunds. Šodien viņš jūtas vesels un atkal gana stiprs. Pamazām sācis meklēt darbu, arī mājai esot vajadzīgs neliels remonts: «Esmu gatavs jaunam dzīves uzrāvienam!»
