Jelgavniece Ilze Maldupa ar čīlieti Serhio Uribi (pilnajā vārdā Sergio Andrés Uribe Espinoza) iepazinās vairāk nekā pirms desmit gadiem kādā konferencē Kanādā. Abus vieno profesija – gan Serhio, gan Ilze ir zobārstniecības docētāji un pētnieki. Pēc septiņarpus nodzīvotiem gadiem Čīlē Ilze ar vīru un meitām Lauru un Laimu ir pārvākušies uz Jelgavu.
– Kā iepazināties?
Ilze: Iepazināmies kā kolēģi konferencē Toronto 2008. gadā. Mums sakrita domāšanas veids. Serhio bija daudz lielāka pieredze, un es no viņa mācījos. Sākumā mēs ļoti minimāli sarakstījāmies e-pastos, kā jau starptautiski kolēģi.
2010. gadā bija kongress Barselonā un viņam bija iespēja divas dienas aizbraukt uz Latviju. Ļoti īss laiks, bet Serhio gribēja. Man jau šķita aizdomīgi – divas dienas parasti ir par maz ceļošanai, un, ja lido uz Latviju uz divām dienām, tad interese ir liela. Neko daudz nedomāju un noorganizēju ekskursiju kā jau ārzemju viesim. Izbraukājām Daugavas lokus, bijām Rundāles pilī. Maksimāli izmantojām laiku ekskursijai.
Tad Serhio aizbrauca, un es sapratu, ka kaut kā sāk pietrūkt. (Smejas.) Pēc tam viņš aicināja uz Čīli, bet toreiz tas nešķita iespējami – ļoti tālu un dārgi.
Man bija doktorantūras stipendija, un izdomāju pēdējo stipendiju iztērēt ceļojumam uz Čīli. Tā es arī aizbraucu. Pēc tam Serhio 2012. gada februārī atlidoja uz Latviju un bildināja mani. Tad es teicu: ja jābrauc uz Čīli, viņam jāapprec mani. Apprecējāmies jūlijā.
– Cik ilgi dzīvojāt Čīlē?
Ilze: Sanāk septiņi ar pusi gadi, bet daudz ceļojām. Es nekad nesaku “nekad”. Man bērnībā iemācīja, ka dzīvē neko nevar zināt. Taču tas, ka man varētu būt vīrs ārzemnieks un es varētu braukt uz citu valsti, nu tiešām nekad neienāca prātā. Laikam liktenis piespēlēja man būt ne tikai kaut kur citur, bet otrā pasaules galā. Čīle ir viena no tālākajām vietām, kur no Latvijas var aizbraukt, līdzīgi kā Austrālija.
– Vai apceļojāt valstis, kas ir netālu no Čīles?
Ilze: Vairākas reizes bijām Argentīnā. Bieži braucām ar autobusu. Mēdzu doties uz Santjago tikties ar latviešiem. Ir ļoti laba autobusu satiksme – vakarā iekāp un no rīta esi klāt. Ir autobusi, kuros var pilnībā apgulties.
– Vai Čīlē var sastapt latviešus?
Ilze: Ļoti maz, šķiet, ir ap 20, varbūt vairāk. Pārsvarā tās ir sievietes, kas ieprecējušās, taču ir arī vīrieši.
Kad pirmo reizi atbraucu no Čīles uz Latviju, man teica, ka ir tāds pianists, kas dzīvo Čīlē. Pēc tam uzzināju, ka viņš pasniedza tajā pašā universitātē, kurā mans vīrs. Sazinājāmies, un noskaidrojās, ka esam gandrīz kaimiņi ar Armandu Ābolu – dzīvojām apmēram piecsimt metru attālumā.
– Kā izdomājāt pārvākties uz Latviju?
Ilze: Kad aizbraucu uz Čīli, jau zināju, ka kaut kad došos atpakaļ. Vīrs teica, ka varam sagaidīt pensiju, taču es domāju, ka diez vai tas izdosies. Daudzi apstākļi sakrita. Pavīdēja iespēja piedalīties pēcdoktorantūras projektā. Ja piesakos, tad jābūt šeit, Latvijā. Arī Čīlē sākās nemieri, līdzīgi kā tagad Amerikā vai pirms kāda laika Francijā ar dzeltenajām vestēm. Bija diezgan traki, mums atcēla konferenci, nelidoja lidmašīnas, un palikām pie draugiem Santjago.
Atbraucām uz Latviju, un sākās situācija ar koronavīrusu. Pamazām jau esam nobāzējušies te – strādājam Rīgas Stradiņa universitātē kā docētāji, arī Serhio darbu Čīlē var veikt attālināti.
– Kas visvairāk pietrūkst no Čīles?
Ilze: Pēdējais gads, ko tur pavadīju, bija ļoti jauks. Cilvēki kopumā ir pozitīvāki. Sākumā maz cilvēku runāja angliski, bija grūti iejusties. Tad es sāku runāt spāņu valodā un sapratu, ka daudzi ir tādi “pavirši draugi” – smaidīgi un labi, bet aiz muguras citādi. Ar laiku tomēr izveidoju daudz labu attiecību. Pēc septiņiem gadiem izveidojās draudzības.
Mūsu ciematiņā bija divas ļoti tuvas draugu ģimenes. Satuvina arī bērni, tādēļ ikdienas saskarsme ar draugiem Čīlē bija daudz vairāk, nekā šeit iespējama.
Tur ierasta lieta ir mājkalpotājas. Mums nebija, tas šķita neērti, bet mūsu draugiem gan bija. Arī bērni tiek pieskatīti, skola ir tikai pusi no dienas, tādēļ ģimenes dzīve ir ne tikai vakaros.
Vēl man no Čīles noteikti pietrūks zivis. Ļoti garšīgas zivis un dārzeņi bija pieejami visu gadu. Latvijā ir sezonas augļi un dārzeņi, taču Čīlē sezona ir gandrīz cauru gadu.
Serhio: Es domāju, ka man visvairāk pietrūks draugu. Bet, tā kā Čīlē tagad ir karantīna, es tāpat nevarētu viņus satikt, piemēram, kafejnīcā. Kopumā man ļoti patīk būt Latvijā.
– Serhio, kā jums veicas ar komunikāciju Latvijā, piemēram, kafejnīcās?
Ļoti labi, bez problēmām, jo lielākoties šeit cilvēki prot angliski. Dažkārt sanāk komunicēt ar cilvēkiem, kas runā tikai krieviski vai latviski, bet tik un tā var atrast veidu, kā sazināties.
– Ņemot vērā latviešu nosvērtību, vai dažreiz nešķiet, ka mēs esam neiecietīgi vai nelaipni uz čīliešu fona?
Esmu daudz ceļojis, un nekad nemēģinu izdarīt secinājumus par lietām, kuras neizprotu. Mans pirmais iespaids par latviešiem ir tieši pretējs – ļoti jauki cilvēki. Latvieši mainās, kad labāk iepazīstas, kļūst atvērtāki.
– Vai mācāties latviešu valodu?
Jā, es mēģinu. Tā ir ļoti interesanta valoda. Tā kā ģimenē aug divas mazas meitas, kas arī mācās runāt, es mācos līdz ar viņām.Valodu apgūt ir vieglāk, esot valstī, kurā tā runā. Piemēram, Ilze, dzīvojot Čīlē, ļoti ātri iemācījās spāņu valodu. Kad satikāmies, savā starpā runājām angliski. Tad Ilze pārvācās uz Čīli un runā pat čīliešu akcentā. Čīliešu akcents spāņu valodā ir apmēram tāds pats kā latgaļu dialekts Latvijā.
– Ilze, cik ilgā laikā iemācījāties runāt spāniski?
Apmēram pēc diviem trijiem mēnešiem varēju jau kaut ko nopirkt tirgū. Man bija draudzene, kas daudz palīdzēja, – viņa bija pirmā, ar ko es sāku runāt. Gatavojām Čīlei tradicionālo Ziemassvētku kēksu, un tad es jutu, ka jau varu izteikties par dažādām tēmām. Draudzene nezināja citas valodas, un mums labi saskanēja. Viņa sāka man palīdzēt, un tā sāku runāt spāniski.
– Kā izlēmāt par meitu vārdiem?
Ilze: Abām meitām ir divi vārdi – Laima Anna un Laura Elza.
Serhio: Čīlē bieži vien liek divus vārdus vai pat trīs. Un uzvārds parasti sastāv no mātes un tēva uzvārda. Starp citu, mums ar to bija sarežģījumi, reģistrējot Laimu šeit, – viņai sanāca viens uzvārds – manējais, kas sastāv no divām daļām.
Ilze: Čīlē precoties parasti nemaina uzvārdu, un es arī nemainīju. Ja Laima būtu dzimusi tur, viņai būtu arī mans uzvārds.
– No cik gadu vecuma bērniem Čīlē sākas skola?
Ilze: Dažās no trīs gadu vecuma. Laima sāka iet skolā četros gados. Tā skola, protams, ir arī kā bērnudārzs, taču strukturētāka, ar aktivitātēm, ilgst pusi dienas.
– Jūs ģimenē runājat spāņu valodā. Kā meitas iejūtas Latvijā? Vai nav valodas barjeras?
Ilze: Nē, mēs ļoti daudz braucām uz Latviju. Gan Laima, gan Laura arī piedzima Latvijā.
– Kas ir izaicinošākais, ceļojot no viena pasaules gala uz otru?
Ilze: Sākumā man ļoti gribējās visu vest uz Čīli – lietas, grāmatas. Pat apbrīnoju, cik daudz grāmatu biju savākusi uz turieni! Katru reizi kaut kas atvests. Beigās sanāca vairāk nekā čemodāns. Pēc tam man izveidojās garderobe gan Latvijā, gan Čīlē, un drēbes vairs nevedu. Kad bija iespēja, vedu vairāk vīnus no Čīles, dāvanas un suvenīrus. Arī ceļošana ar bērniem ir citādāka, jo ik pa laikam viņi jānes un vairs nav bagāžai brīvu roku.
Serhio: Jo vairāk ceļo, jo vairāk saproti, ka mazāk lietu jāņem līdzi. Sākumā tiešām ceļojām ar lielām somām un koferiem, taču tagad ņemam tikai pašu nepieciešamāko.
– Tikai ar mugursomām?
Serhio: Tas gan būtu ideāli. Kopumā mums ir ļoti garš brauciens – apmēram 44 stundas. Bieži izmantojam maršrutu Rīga–Frankfurte, Frankfurte–Sanpaulu, Sanpaulu–Santjago, tad no Santjago uz mums tuvāko pilsētu. Tas ir diezgan tāls ceļš, pat iekšējie lidojumi Čīlē mēdz būt ļoti gari. Lai saprastu, cik liela ir šī valsts, saliekot Čīles ziemeļus un Latvijas, kur beigtos Čīle uz Latvijas fona? Tas būtu Āfrikā, tālāk par Ēģipti.
Ilze: Un tas ir bez Antarktikas! Starp citu, Čīlei ir robeža ar Krieviju, ja ņem vērā Antarktikas daļu.
– Ar cik lidmašīnām parasti sanāk lidot no Čīles uz Latviju vai atpakaļ?
Ilze: Ir bijis dažādi, maksimums – ar piecām, mazākais – divas vai trīs lidmašīnas un autobuss. (Smejas.)
– Kā ar “Covid-19” situāciju? Kā tā jūs ietekmē?
Ilze: Mūsu gadījumā tas nemainīja dzīvi uz slikto pusi, drīzāk pat nāca par labu. Sākumā bija šoks, es nekad neesmu varējusi strādāt no mājām, tas vienmēr bijis ļoti grūti. Arī Čīlē, gatavojoties lekcijām vai rakstot projektus, es bieži gāju uz kafejnīcu, tas bija daudz produktīvāk. Tomēr tagad apstākļi piespieda, varēju strādāt no mājām un pat ar bērniem.
Serhio: Ilze Čīlē bieži strādāja kafejnīcā pie universitātes, un mans draugs, ieraugot bērnu ratiņus pie kafejnīcas, zināja, ka Ilze tur ir.Ilze: Jā, šī nebija čīliešiem raksturīga prakse, daži skatījās šķībi, ka es ņēmu meitu līdzi. Bērnu vešana ārā čīliešiem šķita ļoti dīvaina. Nezinu kāpēc, bet pavisam mazus bērnus vienkārši neved laukā. Un, kad ved, tad kārtīgi satītus segās.
– Kas ir tās lietas no Latvijas, kuras ņemtu uz Čīli kā suvenīrus?
Serhio: Dzintars un melnais upeņu balzams.Vispār Latvijā ir ļoti garšīgs ēdiens – ejot uz jebkuru restorānu, esmu pārliecināts, ka garšos labi.
– Un kā ar Čīles suvenīriem?
Ilze: Kad koferī ir maz vietas, tad labs suvenīrs ir Čīles nacionālais akmens. Arī čīliešiem raksturīgais alkohols, kas ir līdzīgs degvīnam, bet to ražo no vīnogām. Parasti jauc ar citiem dzērieniem. Esam arī veduši vīnus. Te reizēm var nopirkt to pašu, taču cenas ļoti atšķiras.
– Vai domājat atgriezties Čīlē?
Ilze: Uz ilgu laiku noteikti nē, jo tagad bērni sāks iet skolā. Uz kādu pusgadu kādreiz aizbrauksim, bet ne drīzumā.
– Kas vēl Čīlē ir citādāk nekā Latvijā?
Ilze: Nav gadskārtu svētku svinēšanas, piemēram, saulgriežu. Visi svētki ir saistīti ar baznīcu. Es centos uzturēt citādāku tradīciju, bet tas bija ļoti grūti, jo tu esi vienīgais, kurš grib svinēt. (Smejas.) Protams, viesi atnāk, bet panākt to sajūtu ir ļoti grūti. Ziemassvētku sajūta ir pavisam cita, jo bija karsts laiks. Savukārt jūlijā devāmies uz kalniem skatīties sniegu un braukt ar ragaviņām.
– Ar ko latvieši ir citādāki?
Serhio: Ir ļoti, ļoti daudz atšķirību. Es pat tās pierakstu. Varbūt, kad būšu vecāks, izdošu grāmatu! (Smejas.) Latviešiem ļoti patīk dārzkopība un viss ar to saistītais. Sākoties pandēmijai, es sapratu, ka ar dārzkopību saistītās preces tika izpirktas. Ne grāmatas, ne mūzika, bet tieši dārzkopības lietas.
Un latvieši visu laiku pļauj zāli! Visu laiku, katru dienu, visu dienu. Zāles pļaušanas skaņa ir tā, ar ko, Latvijā dzīvojot, pamostos, un tā, ar ko aizeju gulēt. Ja latvieši laiku, ko izmanto zāles pļaušanai, veltītu “Covid-19” vakcīnas izveidei, tad tā jau būtu izdomāta. (Smejas.) Ilze man iebilda, ka tā nemaz nav – latvieši nav apsēsti ar zāles pļaušanu. Un tad mēs redzējām vīrieti, kurš pļauj zāli tur, kur tās tiešām nav. Ilze, pastāsti!
Ilze: Mēs pastaigājāmies, un kāds vīrietis tiešām pļāva tukšu laukumu ar dažiem zāles gabaliem šur un tur. Vieni putekļi un melna zeme!
Serhio: Latvieši ir arī daudz piezemētāki. Ja, piemēram, kāda čīliešu sporta komanda uzvar, mēs varam skaļi līksmot, bet, ja zaudē, tad ieslīgt īslaicīgā depresijā. Apmēram uz vienu stundu. Šķiet, ka latvieši šīs emocijas neizrādītu un, iespējams, pat neizjustu. Tomēr esam ļoti atšķirīgas kultūras.
Ilze: Man ļoti patīk, ka latviešu emocijas ir īstākas. Čīliešu prieks bieži vien ir tāds uzspēlēts, tādēļ man bija grūti iedzīvoties Čīlē. Nevar īsti zināt, kad kāds nepazīstamais saka, ko domā.
Serhio: Interesanta lieta par Latviju un latviešiem ir dziedāšana. Kad latvieši dzied, tad parāda savas īstās emocijas. Tad latvieši var gan smieties, gan raudāt. Manuprāt, tas ir saistīts ar to, ka dziedot cilvēkiem sinhronizējas sirdspuksti. Un dziedāšana noteikti vieno latviešus.
Jāatzīst, ka, pirms satiku Ilzi, nemaz nezināju par tādu Latviju. Domāju, vairāk latvieši zina par Čīli nekā čīlieši par Latviju. Šī ir fantastiska valsts! Ar daudziem ezeriem. Latvijā ir ļoti skaista daba.
