Kāds austrumu gudrais ir teicis, ka daudzas mīlestības izplēn līdz ar to cēloņiem – mīlestība radniecības, draudzības un labdarības vārdā.
Kāds austrumu gudrais ir teicis, ka daudzas mīlestības izplēn līdz ar to cēloņiem – mīlestība radniecības, draudzības un labdarības vārdā, mīlestība aiz skaudības pret mīļotā stāvokli sabiedrībā, divu cilvēku mīlestība kāda noslēpuma dēļ, kuru viņi abi zina un rūpīgi glabā, un mīlestība aiz baudas. Paliek vien tā, kuras sākums nav izdibināms, kas iemitinājusies divu cilvēku dvēselēs un vieno tās. Tā ir mīlestība, kurai nav beigu. Kamēr vien cilvēks ir dzīvs.
Cilvēki mūsdienās pret precībām izturas citādi, atbilstoši lietišķās pasaules prasībām. Viņi slēdz laulību līgumus, šķiras un dala mantu vai vispār neslēdz neko, ignorējot laulības institūciju. Katrs ir tiesīgs izvēlēties. Un tomēr, jo ilgāk divi cilvēki spēj būt kopā, audzināt bērnus un mazbērnus, jo lielāka nozīme ir vārdam “ģimene”.
Vijas un Jāzepa Bogdanu kopā nodzīvoto gadu apaļo skaitli sentimentāli pieņemts dēvēt par zelta, iekrāsojot šo ciparu laulības gredzenu krāsā.
Sarunā viņi ir jautri, atjautīgi un gana atklāti. Tāpēc daudz arī netaujājām, jo abu dialogā jautājumi bija lieki. Viņi vienkārši stāstīja.
Kāzas
Vija: “Esmu dzimusi jelgavniece, te mācījusies un arī darba mūžu aizvadījusi.”
Jāzeps: “Es gan ārzemnieks – latgalietis!”
Iepazinušies laikā, kad meitenēm puiši sāk kļūt par sirdsāķīšiem un kājas nestin nes uz ballēm Jāzeps – stalts Daugavpils Dzelzceļa tehnikuma absolvents kopā ar citiem puišiem dzelzceļnieku formās tūlīt nokļuva meiteņu uzmanības centrā.
“Ierodas puiši – stalti, ar “pagoniem”, zvaigznītēm. Vesels bars. Es iepazinos ar citu puisi. Bet dzīvē iznāca citādi.”
“Tas tāpēc, ka viņš nebija čangalis. Acis jau metu uz Viju, bet ko tad draugam meiteni ņems nost. Vija bija ļoti smuka. Tā kā pats biju lēnāks, patika, ka viņa tāda šiverīga.”
“Jāzeps jaunībā bija ļoti smuks. Darbojās pašdarbības dramatiskajā pulciņā. Spēlēja mīlniekus.”
“Agrāk jau ne brītiņa nebija, kad nebūtu ko darīt. Ziemā spēlējām teātri, vasarā taisījām futbola laukumus. Bet kas tagad? Televizors. Precības tolaik bija vienkāršas. Paņēmu Viju pie rokas un vedu uz dzimtsarakstu nodaļu.”
“Tā arī apprecējāmies. Klusu. Bez kāzu kleitas, lieciniekiem, viesiem.”
Jāzeps (smej): “Tagad vajag vedējus un lieciniekus, tiesu lietas, un manta uzreiz uz pusi jādala…”
“Aizgājām līdz “zagsam”, bet es vairs iekšā neeju, un cauri. Nezinu pati, kas bija. Kauns, bailes.”
“Iekšā tikām ar trešo piegājienu. Nācām ēkai klāt, tad griezām prom, atkal atpakaļ un atkal – pa labi.”
“Kad tas tika darīts, noraudājos. Par savu uzvārdu un vēl citām lietām. Tad sākām dzīvi.”
Bogdanu pāris pastāvīgs bija arī darbā. Vijas kundze vairāk nekā 30 gadu nostrādāja Ozolnieku Remontu mehāniskajā rūpnīcā, Jāzeps – visu darba mūžu lokomotīvju depo.
Māja
Vija: “Dzima bērni – meita Mārīte un dēls Vilnis. Tagad viņi jau paši ir vecāki, bet mēs – vecvecāki un vēl vairāk. Esam sagaidījuši piecus mazdēlus, mazmeitiņu un mazmazmeitiņu.”
“Es jau smejos – Bogdani naktīs neguļ.”
“Ģimenes dzīvē kā jau ģimenes dzīvē. Gāja visādi. Labi, slikti. Grūti, viegli.”
“Man gāja labi, Vijai tā grūtāk. Aizejam uz kino. Attaisa durvis: “Bogdan! Jābrauc uz Krustpili! Tanī laikā dzelzceļniekiem tā bija. Kad kaut kur gāja, vajadzēja pateikt, kur tu esi. Un tad sauca ārā. Ar bailēm skatījos uz durvīm.”
“Lai gan mums bija dzīvoklis, zinājām, ka kādreiz noteikti būs māja. To būvējām paši, sākot no pamatiem. Visu Jāzeps darīja pats. Dzīve iemāca visus darbus. Iegājām dzīvot 1962. gadā. Varbūt māja nav tik izskatīga, bet mums tā ir ļoti mīļa. Katrs ķieģelītis ielikts pašu rokām.”
“Kad cēlām, daudzi teica, kam jums tā māja, ja dod dzīvokļus! Bet mēs gribējām savu stūrīti.”
“Tagad viss ir otrādi. Tajos laikos bija nauda, bet neko nevarēja dabūt. Tagad viss veikalos ir, bet naudas nav. Lai gan nevaram sūdzēties – nopelnītas pieklājīgas pensijas. Par abiem kopā nav jābēdā. Esam stipri un veseli. Zālēm maz jātērē. Grēks sūdzēties, ja salīdzinām ar citiem.”
Jāzeps: “Pašiedvesma!”
Ģimene
Vija: “Runājot par ģimenes strīdiem un ķīviņiem, jāatzīst, ka mums šajā ziņā ir dikti labi. Es esmu asa, ātra, vīrs – lēns, piekāpīgs.”
“Un tur ir durvis,” Jāzeps norāda uz izeju.
“Viņš pasaka divus vārdus, pagaida, kamēr man pāriet.”
“Un nāku atpakaļ.”
“Tādi milzīgi “škandāļi” mums nav bijuši. Bet nu gadās jau visādi. Gara dzīve nodzīvota kopā. Jaunībā nekad nestrīdējāmies, tagad vecumā paliekam kašķīgāki. Man jau vairāk gribas, lai viss būtu ļoti kārtīgi, tā, kā es vēlos. Un, ja nav tā, tad atkal ir…”
“Atkal labi!”
“Gadu gaitā cilvēki pielāgojas viens otram.”
“Jaunībā diezgan pagrūti man bija. Oj, oj, oj!”
“Mani mēdz nokaitināt Jāzepa lēnīgums, apdomīgums. Man visu vajag ātri. Kamēr Jāzeps vēl grozās, es jau desmit reižu esmu visu padarījusi.”
“Bet ja nu abi būtu asie? Abi lēnie arī nevar. Mums ir tā, kā vajag!”
“Ja rodas domstarpības, pa durvīm laukā. Ieeju savās rozēs, lilijās un sēžu. Kad pāriet, eju iekšā. Varu droši teikt, ka kopīgos gadus esam nodzīvojuši labi, vai ne?”
“Un vēl jādzīvo, kā tad citādi. Līdz simtam jānorauj kaut kā!”
Aizraušanās
“Nu redziet, kur mans lauciņš un kur Jāzepa,” Vijas kundze rāda fotogrāfijas ar puķēm un dārzeņiem.
“Es vairāk par puķēm, Jāzeps pa tomātiem.”
“Un kas tad pa tirgiem staigā?”
“Jā, braucam kopā uz izstādēm, pērkam sīpolus. Pašlaik man ir apmēram 200 dažādu sīpolu. Vasarā, kad zied, ir ļoti skaisti.”
“Vienīgi ātri nozied tās lilijas.”
“Mājas darbi mums vienmēr bijuši kopēji. Arī kad bērni bija maziņi, Jāzeps daudz palīdzēja.”
“Mums viss uz pusēm! Vienam otra darbi veicami, vienam otra hobijs pie sirds. Viss ir kopējs,” tā Jāzeps.
“Kad bija mašīna, es gulēju tās apakšā, Jāzeps no augšas teica, lai spiežot to, skrūvējot to. Viņš pa augšu, es pa apakšu. Tā mums ir gājis – pa garāžu kopā, istabā kopā, dārzā, mežā sēnēs arī kopā. Viens mazgā traukus, otrs slauka. Un tā līdz pat šai dienai. Tas satuvina, tu jūti, ka tev ir otrs cilvēks.”
“Nu kā tad var dalīt darbus? Ja, nedod Dievs, sieva saslimst? Kaut kas tak jāuzvāra un trauki jāmazgā. Vai tad tos kraut kaudzē?”
“Kopā arī makšķerējām. Man šausmīgi patīk makšķerēt. Arī ziemā. Jāzeps man uzvelk lielo kažoku, “vaļinkus”, un tad nu abi sēžam.
Ļoti patika izšūt. Tagad vairs acis nerāda. Ziemā daudz adu, bet tikai zeķes. Esmu apadījusi bērnus, mazbērnus un mazmazmeitiņu. Visi ir zeķaini.”
“Pierakstiet, ka sievai patīk gatavot, šausmīgi garšīgi. Visu ko. Sākot no boršča un beidzot ar kūku.”
“Jāzeps nav bijis izvēlīgs ēdienā. Vienalga ko ēd. Tikai tagad saprotu, ka garšu prot novērtēt. Agrāk nekad netika to teicis.”
Bērni
Jāzeps: “Mēs nebijām kopā, kad dzima bērni. Tolaik jau tēvus pie dzemdībām nelaida. Mēs bijām pilnīgā izolācijā. Tēti tika uztverti kā staigājoši infekcijas perēkļi.”
“Pat puķes nevarēja nest, ievazāšot infekciju. Paskat, kā tagad drīkst visu! Mēs varējām tik pie loga palūkoties viens uz otru.”
“Jā, sievu bars logā, tikai jāatšķir, kura tavējā.”
“Viens gan bija labi. Vīri sievas pavadīja smaidošas un tādas arī sagaidīja. Viņi neredzēja tās mokas un pārdzīvojumus.”
“Es nezinu, vai izturētu, bet, ja tāda iespēja būtu, neatstātu jau vienu, ietu līdzi.”
“Bērni mums ir ļoti, ļoti labi. Lai gan abi ar ģimenēm dzīvo Rīgā, bieži mūs apciemo. Arī mazbērni. Tā mums ir ļoti liela laime. Nav nedēļas, kad viņi nepiezvanītu, nepainteresētos par mums. Viņi vienmēr sagādā pārsteigumu. Pirms diviem gadiem, pateicoties bērniem, bijām Holandē, Beļģijā, Vācijā. Pirmo reizi ārzemēs! Iepriekš jau krustu šķērsu izbraukāta bijusī PSRS.”
Sapņi
Vija: “Nācies dzīvot gan vecajos laikos, gan mūsdienās. Vecos negribas ar šīm dienām salīdzināt. Varbūt tāpēc, ka mēs esam citādi. Agrāk cilvēki bija atklātāki, draudzīgāki, sirsnīgāki, nebija skaudīgi, nenovīdīgi. Tagad pār visu valda nauda. Tas cilvēkam ir galvenais. Tāpēc esam kopā ar saviem vecajiem draugiem. Neviena jubileja nepaiet, ja pilna māja nepiegāžas. Un esam priecīgi par to. Ja man prasītu, kurā laikā es gribētu dzīvot, noteikti atbildētu, ka tad. Tagad jūtamies nedaudz atstumti no sabiedrības. Ja dzīve būtu jāsāk no jauna, ietu to pašu ceļu. Šajos laikos, ja būtu nauda, ceļotu. Man ļoti patīk lidot. Kad redzu gaisā lidmašīnas, nodomāju: “Laimīgie, viņi lido!” Tas ir mans sapnis – lidot. Vienalga kur.”
Atkal kāzas
Šodiena Vijai un Jāzepam ir uztraukumu pilna. Gandrīz kā toreiz – 1955. gadā. Jāzeps vēlreiz ņems savu Viju aiz rokas un vedīs, lai tuvāko klātbūtnē apliecinātu, ka viņu mīlestībai nav vecuma un nav beigu. Viss būs gandrīz kā toreiz. Tikai sveicēju vidū nu jau sen pieauguši bērni, mazbērni un arī mazmazmeitiņa.
Vija: “Dzimtsarakstu nodaļā esam bijuši bieži viesi – kā vedēji. Mums vedēji būs meita un dēls.”
Jāzeps: “Tagad mums teiks: “Atkal esat klāt!””
Bogdanu pāris šim notikumam par godu iegādājies gredzenus. Jāzepam tas būs otrais laulību riņķis. Pirmais tik dziļi “iedzīvojies” pirkstā, ka bijis jāpārzāģē. Vijai roku rotās divi. Tiem pa vidu – apaļi piecdesmit.
