Trīs no sešiem Latvijas diriģentu konkursa finālistiem šogad beigs Jelgavas Mūzikas vidusskolu.
Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkne Sofija Čerņavska uzvarējusi Latvijas vidējās mūzikas izglītības iestāžu audzēkņu pūtēju orķestru diriģentu konkursā, kas notika Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (LMA).
Konkursa, kas risinājās pirmo reizi pēc vairāku gadu pauzes (agrāk pasākums rīkots reizi divos gados, un šādu regularitāti iecerēts saglabāt arī turpmāk), pirmajā kārtā piedalījās jaunie diriģenti no Ventspils, Jelgavas, Rīgas, Cēsīm un Rēzeknes. Jelgavniekiem jo patīkamāk, ka no sešiem pirmās kārtas labākajiem, kas atbilstoši konkursa nolikumam iekļuva otrajā kārtā un LMA Lielajā zālē diriģēja Latvijas Republikas Zemessardzes orķestri, trīs pārstāvēja Jelgavas Mūzikas vidusskolu.
Elīna Balode ieguva žūrijas atzinību, Lita Gārbena ierindojās trešajā vietā, otro vietu žūrija nepiešķīra, bet par uzvarētājiem ar vienādu punktu skaitu kļuva Sofija Čerņavska no Jelgavas un Aigars Raumanis no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas.
Mūsējiem par godu jāsaka, ka konkurss nebija nekāda vieglā pastaiga, jo konkursantus vērtēja starptautiska žūrija – Marko Somadosi (Itālija, Udīnes konservatorija), Ērika Neidlingere (ASV, De Paula Universitāte, Čikāga), Pjotrs Kazimirs (Krievija, Krasnojarskas Valsts mūzikas un teātra akadēmija), Jānis Puriņš (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) un Guntis Kumačevs (NBS štāba orķestra diriģents).
Abi uzvarētāji tika pie iespējas muzicēt ar vēl vienu kolektīvu – dažas dienas pēc konkursa un meistarklasēm sākās VIII Baltijas valstu pūtēju orķestru diriģentu un ansambļu vadītāju forums, un tā atklāšanas koncertā S.Čerņavska un A.Raumanis stājās LMA pūtēju orķestra priekšā.
Kad nodarbības šīs nedēļas sākumā bija atsākušās ar ierasto ritmu, visas trīs diriģēšanas konkursa laureātes no Jelgavas izdevās sastapt mūsu pašu Mūzikas vidusskolā, kur tikko bija beigusies kārtējā nodarbība pūšaminstrumentu klases 4. kursam.
– Kā izdevās noskaidrot pedagogu «ekspresaptaujā», Mūzikas vidusskolu beidzot, orķestra diriģenta diplomu nemaz nevar iegūt, tāpēc neizrādīšu izbrīnu, ka visas trīs par savu pamata specialitāti esat izvēlējušās kāda instrumenta spēli. Mazliet izbrīnījos, tikai uzzinot, ka visām trim šis instruments ir flauta. Tomēr gluži brīvprātīga tā diriģēšana tomēr nav?
Sofija Čerņavska: Diriģēšana mums ir obligāts mācību priekšmets no 3. kursa, tagad mācāmies 4. – noslēguma kursā.
– Droši vien jūsu sasniegumi nebūtu iedomājami bez pedagoga prasmes ieinteresēt un meistarības iemācīt?
Lita Gārbena: Noteikti. Mani un Sofiju ar diriģēšanu aizrāvis Raitis Ašmanis.
Elīna Balode: Bet mans pasniedzējs ir Dainis Cimermanis.
– Kā nokļuvāt līdz Latvijas mēroga diriģentu konkursam? Vainojamas pašu vēlmes vai pedagogu spiediens?
Sofija: Tāds konkurss sen nebija noticis, un Raitis Ašmanis ieteica, ka vērts piedalīties, jo mums tas daudz ko dos tieši izlaiduma gadā, beidzot Mūzikas vidusskolu.
Lita: Lai tiktu uz Latvijas konkursu, vispirms bija labi jāstartē konkursā skolā. Un tas bija obligāts – bijām pieci, no kuriem atlasīja trīs labākos.
Sofija: Sākumā jau brīdināja, ka diez vai visas trīs tiksim uz Rīgu, bet, tā kā, pēc pasniedzēju domām, bijām labi sagatavojušās, aizbraucām visas.
– Ar Elīnu bija citādi vai arī mudināja pasniedzējs?
Elīna: Mudināja jau mudināja, bet manā gadījumā, iespējams, vispirms Raitis Ašmanis pierunāja Daini Cimermani.
– Vai orķestri diriģējāt pirmo reizi?
Sofija: Esam diriģējušas diezgan daudz, bet tas bija mūsu skolas orķestris, pie kā bijām pieradušas, un nebija ne jausmas, kā ir tad, kad jādiriģē līdz tam nepazīstami mūziķi. Skolā tu zini, kā tiks izpildīts tas, ko pasaki, zinām, ko kurš var. Grūtākais Rīgas konkursā – vai izveidosies kontakts un sadarbība ar Zemessardzes orķestri?
Lita: Vēl bija interesants moments, ka, izejot Zemessardzes orķestra priekšā, mazliet apjuku – nesapratu, kur tas vai cits instruments atrodas, jo mūsu skolas orķestrī ir cits izvietojums. Mums flautas ir labajā pusē, obojas – kreisajā, bet Rīgā bija pilnīgi otrādi. Atklāti sakot, pirmajā skaņdarba pusē īsti nesapratu, kam ko rādīt. Gandrīz vai būtu lietderīgi, lai pirms tam ir pieejams orķestra izvietojuma plāns.
– Skolā ir jūsu pašu veidots mācību orķestris?
Sofija: Mēs gatavojamies eksāmenam, un tā programmā tiek vērtēta gan atsevišķi diriģēšana, gan darbs ar orķestri. Bet eksāmena skaņdarbs vēl nav zināms.
– Kas bija jāspēlē konkursā – obligātais vai izvēles skaņdarbs?
Sofija: Bija gan obligātais – Gustava Holsta Otrā svīta jeb «Dziesma bez vārdiem» –, gan izvēles skaņdarbs.
Elīna: Piemirsām pateikt, ka ar orķestri spēlējām tikai, sākot ar otro kārtu, pirmajā «diriģējām ar klavierēm». Tur labs palīgs bija mūsu koncertmeistars Raits Rozenbergs, ar kuru jutāmies daudz drošāk, nekā ja būtu jāspēlē ar kādu svešu pianistu. Varbūt tieši labā sadarbība ar Raitu bija viens no faktoriem, kāpēc visas trīs tikām otrajā kārtā.
– Un izvēles skaņdarbi? Abās kārtās tie paši vai katrā kārtā cits?
Sofija: Izvēles skaņdarbs bija tikai pirmajā kārtā. Es, piemēram, spēlēju fragmentu no Hektora Berlioza Fantastiskās simfonijas. Lita: Es spēlēju Franča Suppes «Vieglo kavalēriju». Man un Sofijai šos skaņdarbus ieteica Raitis Ašmanis, un varējām tos sākt gatavot jau vasarā. Es pat savu pirmo izvēli mainīju, jo tā gan man, gan Raitim Ašmanim sāka šķist par vienkāršu – jāparāda jau arī zināma sarežģītības pakāpe.
Elīna: Johannesa Brāmsa Sestā ungāru deja. Bija jāizvēlas lielās formas, un tur bija ko darīt.
– Tad paziņo rezultātus, un izrādās, ka vakarā visām trijām jādiriģē lielais Zemessardzes orķestris. Nebija bail, vai klausīs?
Elīna: Klausīja gan, tikai šķita pa garo dienu nedaudz saguruši.
Sofija: Bailes, uzejot uz skatuves, bija tādas, ka mūziķi skatās uz tevi lielām acīm, un tu īsti nesaproti, kā nu viņi reaģēs. Cēlu rokas, un domāju – kā nu būs. Bet bija!
Lita: Arī skaņa iespaidīga, nevar salīdzināt ar skolas orķestri. Pavisam citi mērogi. Arī instrumenti – eifonijs un fagots, kuru mums skolas orķestrī nav.
Elīna: Kopējais vērtējums droši vien no mums visām – mūziķi bija atsaucīgi.
– Ko tad spēlējāt otrajā kārtā ar atsaucīgajiem mūziķiem?
Elīna: Tas pats Gustavs Holsts, tikai I svīta «Čakona», kā arī Jāzepa Vītola «Tautiešam roku devu» no svītas «Septiņas latviešu tautas dziesmas» (Pētera Rudzīša aranžējumā).
– Vai Elīna pēc otrās kārtas nejutās nedaudz abižota, jo nācās palikt bez godalgām? Varbūt netiki pietiekami novērtēta?
Elīna: Viss bija pareizi, vajadzēja vairāk piestrādāt vasarā. Atklāti sakot, nemaz necerēju, ka tikšu uz otro kārtu. Atzinības raksts jau arī nav nekāda abižošana.
Lita: Kad trīs no sešiem finālistiem ir no Jelgavas Mūzikas vidusskolas, domāju, pilsētas vārds ir godam pārstāvēts.
– Ziņkārība māc ko vairāk izdibināt par jūsu nākotni. Vai šīs uzvaras, godalgas un atzinības var kaut ko mainīt jūsu plānos?
Sofija: Man konkurss ļoti daudz deva beigšanas eksāmeniem. Eksāmenā jau būs tas pats – jāstrādā ar orķestri, jādiriģē. Nu man ir lielāka drosme. Pēc konkursa es sapratu, ka nav tik slikta man tā diriģēšana. Ir labāk, nekā domāju pirms tam, un ir arī, pie kā strādāt.Lita: Tā ir ļoti liela pieredze, ko tiešām vajadzēs un varēs izmantot arī eksāmenā. Kad jau vienreiz iziets tam visam cauri, man pat liekas, ka eksāmenā varētu būt vieglāk nekā konkursā.
Elīna: Būšu drošāka un pārliecinātāk varēšu iet orķestra priekšā. Būs vairāk, ko teikt, strādājot ar orķestri, nebūs bail.
– Ar savu jautājumu es nedaudz mērķēju arī uz iespējamo flautas nomaiņu pret diriģēšanu?
Sofija: Tieši Baltijas foruma atklāšanas dienā viens no vadošajiem mūsu pūtēju orķestru vadītājiem Jānis Puriņš man vaicāja, vai neesot plānu mācīties pūtēju orķestru diriģēšanu. Tajā brīdī nespēju atbildēt, jo tuvāka šķita flauta. Tagad varu teikt, ka to izlemšu vien tad, kad būšu nolikusi visus skolas beigšanas eksāmenus. Skaidrs gan, ka došos uz Mūzikas akadēmiju.
– Un jūsu abu mērķis arī, protams, ir turpināt mūzikas studijas?
Lita un Elīna: Flauta mums tomēr tuvāka. Gan jau arī tur būs diriģēšanas stundas. Pašlaik pārņēmusi tāda kā eiforija, bet nevar zināt, kā būs gada beigās.
– Ne tik labi pārzinot mūsu nodrošinājumu ar atsevišķu instrumentu spēlmaņiem, esmu dzirdējis, ka trūcīgi esot ar obojistiem, vēl ar dažu labu instrumentu pārvaldītājiem. Kāda ir situācija ar flautistiem?
Sofija: Flautu ir ļoti daudz. Tieši gadā, kad mēs beidzam Mūzikas vidusskolu. Es pat zinu kandidātu vārdus, kas mēģinās stāties Mūzikas akadēmijā tieši šajā specialitātē, tāpēc ir nedaudz bail. Tāpēc arī domāšu, kā labāk rīkoties.
– Jūs abas tā arī neatklāsiet savus plānus?
Lita un Elīna: Viss ir samērā neskaidrs. Mācīties gribas, bet ko tieši? Iespējams, paliksim tepat Jelgavā – pilsētā nākotnei. Ir viena augstskola, no mūsu mācību iestādes skatoties, tepat pāri upei. Esam domājušas arī šajā virzienā.
– Un pamest mūziku?
Sofija, Lita un Elīna: Pavisam jau nu noteikti ne. Tā kļuvusi tik tuva, ka pilnīgi pamest nav iespējams.
