Estrādes zvaigznes cilvēki vien ir, tikai atšķirībā no citiem viņus popularitāte pacēlusi augstāk, tur, kur viņi no visām pusēm labi redzami.
Estrādes zvaigznes cilvēki vien ir, tikai atšķirībā no citiem viņus popularitāte pacēlusi augstāk, tur, kur viņi no visām pusēm labi redzami. Tādēļ daudziem šķiet, ka par šādām zvaigznēm zina visu vai gandrīz visu, bet galveno jau nu katrā ziņā – ka viņu dzīve rit greznā bezrūpībā. Par to sarunājos «Ziņu» redakcijā ar novadnieku Lauri Reiniku, kas šovakar ar koncertu uzstāsies naktsklubā «Tonuss».
Mūzikas fani ir pārsteigti par tavu iesaistīšanos neparastā projektā «Fly». Ko ietver šis nosaukums?
Vārdam «fly» angliski ir daudz nozīmju – lidojums, lidot, plīvot, spārns, joņot, muša…, tomēr latviešu valodā tas ir tikai saīsinājums, kas nozīmē «Freimanis, Lauris un Jana». Ar Mārtiņu Freimani un Yanu Kay startējām Eirovīzijas dziesmu konkursā ar dziesmu «Hallo from Mars» («Sveiciens no Marsa»), kuras autori esam mēs ar Mārtiņu un kurai esam kopā rakstījuši gan tekstu, gan mūziku.
Kā satikāties?
Bijām pazīstami jau agrāk, bet iecere dziedāt kopā radās LNT rīkotajā golfa turnīrā «Mūzikas video». Nejauši tikām nosēdināti pie viena galda. Mārtiņam jau agrāk bijusi ideja: ja neviens no mums atsevišķi neuzvar lielās mūzikas skatēs, tad vajadzētu mēģināt apvienoties. Kam tieši – noteiktu ieceru nebija. Sākumā domājām par četru izpildītāju apvienošanos, tomēr palikām trīs – Mārtiņš, Jana un es. Trijnieks mums ir maģisks skaitlis: esam trīs cilvēki grupā, katram no mums šis ir trešais gads Eirovīzijā, kalendārā ir 2003. gads. Izrādījās, ka Janas planēta pēc horoskopa ir Marss, savukārt Mārtiņa vārds arī cēlies no šīs planētas nosaukuma. Kas zina, ja papētītu, varbūt arī man atrastos kāds sakars ar Kosmosu vai skaitli trīs… Ar Mārtiņu uzrakstījām dziesmu par Marsu, parādījām Janai, viņai ļoti patika. Dziesma ir par mīlestību, draudzību, piedziedājumā ir tāds teksts: «Šī būs tā diena, kad satiksimies, kad debesis būs tik tuvu zemei, ka varēs pasveicināt mūs no Marsa.» Melodija gaiša, pozitīva, uzmundrinoša, cilvēki to dungo līdzi jau pēc pirmās reizes, jo viegli iegaumējama. Pat, ja tā neuzvarēs Eirovīzijas dziesmu konkursā, es domāju, ka tai jau tagad sācies savs mūžs. Dziesma sacerēta pagājušā gada novembrī, un tad arī pirmoreiz publiski tika paziņots, ka Reiniks, Freimanis un Jana to izpilda kopā. Pirmajā brīdī klausītāji bija neizpratnē – kā, tik dažādu stilu pārstāvji kopā? Kā tas būs? Starp citu, šovakar ikviens to varēs noklausīties un redzēt priekšnesumu Latvijas Televīzijas pirmajā programmā, kad tiks demonstrētas visu Eirovīzijas konkursa finālistu dziesmu videopirmizrāde. Mēs ar savu trio vēlamies pierādīt, ka dažādu stilu mūziķi var veiksmīgi sadarboties. Jo patiesībā Latvijā mūziķu saime ir tik mazs «dīķītis», ka nav vērts savā starpā konkurēt, ka varam aizmirst savas personīgās ambīcijas, vairākiem mūziķiem apvienojoties kopīgā projektā.
Vai nebija bažas, kā saskanēs?
Baidījāmies par mūsu balsu tembru saskaņu. Tomēr – saskan ideāli, veidojot pavisam jaunu tembru. Turklāt mēs vēl ne reizi neesam strīdējušies! Konsultējamies, diskutējam… Un tāpēc varbūt ir tik labs rezultāts: mums pašiem šķiet, ka mūsu trijotne iznākusi ļoti organiska. Mēs neapzināti ļoti uzlādējamies viens no otra. Pirms kāda koncerta mums bija jāieskaņo reklāmiņa: Kaļķu vārtos Rīgā bija jāiedzied fragments. Stāvējām un dziedājām. Taču – neskanēja. Kaut kā trūka. Tad saķērāmies rokās, izjutām īpašu strāvojumu un – kā laidām vaļā! Visas mūsu emocijas un enerģija it kā iešalca kamerās!
Īpatnējs ir grupas «Fly» vizuālais tēls. Vai dziesmas izpildījumā ietverts arī kāds efektīgs šovs?
Mūsu tēlu veidoja modes dizainere Liene Bartkeviča, tā pati, kas pērn darinājusi tērpus grupai «Tumsa». Visi būsim baltos – modernos, stilīgos, tomēr vienlaikus ļoti gaumīgos tērpos. Tie labi papildina dziesmu par Marsu. Par šovu… Nebūs nekādas uguņošanas, pirotehnikas, netaisīsim nekādus akrobātiskus trikus. Mūsu priekšnesumā pats būtiskākais ir tieši tas, ka esam trīs, ka mums ir dziesma, kas pašiem ļoti patīk. Un priecāsimies, ja arī klausītājos un skatītājos tā izraisīs pozitīvas emocijas.
Bet varbūt Eirovīzijā var tieši pietrūkt kaut kādu ārišķīgu elementu, efektu?
Eirovīzijas konkursā žūriju un skatītāju uzmanību var piesaistīt vai nu ar šovu, vai arī ar kvalitāti un dabiskumu. Pagājušajā gadā Marija Naumova uzvarēja ar šovu. Aizpagājušajā gadā igauņi guva laurus ar citu efektu – ar draudzības ideju, parādot, ka Igaunija ieiet Eiropā ar tumšādainu dziedātāju, un arī dziesma bija par draudzību. Taču vēl pirms tam Eirovīzijas konkursa uzvarētāji bija brāļi Olseni, kas uznāca ar ģitārām, viņi vienkārši un sirsnīgi nodziedāja savu dziesmu. Cilvēkiem patīk vienkāršība un sirsnīgums, ja esi uz skatuves tāds, kāds esi… Marija arī šajā ziņā bija lieliska: viņa bija viņa pati. Ceru, ka Eiropā būs simpātiska arī mūsu grupas ideja, kas ir neviltota un dabīga…
«Ekoloģiski tīra»?
Ha-ha! Jā. Ja mums paveiksies… Starp citu, ideja vairākiem izpildītājiem apvienoties pērn bija arī holandiešiem, taču tā netika īstenota. Vispār Latvija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās valstis, kuras Eirovīzijas konkursos pārstāv pazīstami un populāri dziedātāji. Rietumeiropā parasti startē līdz tam pilnīgi jauni, nezināmi izpildītāji, «tumšie zirdziņi». Gan jau varbūt kādreiz arī pie mums būs tik daudz jaunu talantu, ka par tiem uzzināsim tikai no Eirovīzijas konkursiem. Bet pagaidām mēs savā priekšnesumā centīsimies būt tādi, kādi esam, un nodot tālāk gaišas emocijas.
Šovakar «Tonusā» sniegsi koncertu. Ko tajā piedāvāsi jelgavniekiem?
Klubā viesošos ar jauno programmu. Paralēli tam, ka piedalos Eirovīzijas konkursā, es gatavoju savu otro albumu, kurā būs dziesmas latviešu valodā. Protams, tajā būs «Sirds sadeg neparasti» un «Nepārdod mani eņģeļiem» – dziesmas, kas jau daudzmaz ir zināmas. Drīz radiostacijās izskanēs pavisam jauns singls. Ar dažām dziesmām no šā albuma šovakar iepazīstināšu «Tonusa» apmeklētājus, taču dziedāšu arī dziesmas no iepriekšējā (angļu) albuma. Atbraukšu ar mūziķu jauno sastāvu – ar ko muzicēsim visu šo sezonu: līdz šim visu laiku uzstājos kopā ar jelgavnieci Lindu Kalniņu un Tatjanu Šihmuratovu. Bet Tatjana uzsākusi patstāvīgu solistes karjeru, tādēļ būs tikai viena vokāliste – Linda –, kā arī ģitārists un sintezatorists, kādu iepriekš man nebija. Būs arī «pārsteigums» – koncerta laikā ieradīsies arī Jana un Mārtiņš, ar kuriem dziedāsim «Hallo from Mars».
Tu pieminēji jauno albumu. Kas tam sacer dziesmu tekstus, kas – mūziku?
Pagaidām izskatās, ka tekstu autors būs Mārtiņš Freimanis, bet mūzika būs mana. Disks iznāks aprīļa beigās, pirms tam tiks uzfilmēts videoklips.
Daudzām dziesmām gan tekstu, gan mūzikas autors esi tu pats. Kas rodas vispirms – melodija vai vārdi?
Man vispirms rodas vārdi. Tajos izsaku to, ko tobrīd izjūtu, ko pārdzīvoju. Pēc tam piemeklēju saturam un noskaņai piemērotu melodiju. Vispār vislabāk rakstīt, kad ir skumji. Tad var rasties arī gaiša mūzika.
Arī angļu valodā pats saceri tekstus? Tu tik labi pārvaldi valodu?
Jā, 1996. gadā mācījos Amerikā, vidusskolā Losandželosā. Starp citu, kaut kāda dokumentu misēkļa dēļ toreiz mani grasījās iesaukt dienēt ASV armijā. Taču pārpratums noskaidrojās, un dienējis neesmu joprojām – arī Latvijas bruņotajos spēkos, jo esmu vēl students.
Mūzika ir Reiniku dzimtas asinīs. Vai arī tu jūties savas ģimenes tradīciju ietekmēts?
Jā, noteikti. Es jau abiem vecākiem arī «Muzikālās bankas» šovā Ventspilī teicu paldies par to, ka viņi mani tajā mūzikas lauciņā «iegrūda». Savulaik viņi mani aizsūtīja uz Dobeles Mūzikas skolu, tad sekoja pieci gadi Jelgavas Mūzikas koledžā, pēc tam aizgāju uz Rīgu, kur nu strādāju, dzīvoju un… esmu patstāvīgā lidojumā, pilnībā neatkarīgs no vecākiem. Viņi bijuši kā raķešnesējs, kas pacēla mani līdz zināmam augstumam, tālāk lidoju viens… Tā nu iznāk, ka līdz galam tomēr neesmu ģimenes tradīciju turpinātājs, jo viss Reiniku «klans» nezin cik paaudzēs bija skolotāji, bet es esmu aizgājis pats un arī māsu Rūtu aizrāvis līdzi šovbiznesā.
Kur patlaban ir tava darbavieta?
Latvijas Televīzija. Man ir divi raidījumi, kurus vadu, – «Troksnis» un «Nošu spēles». No darba «Radio SWH» pēc gada nācās aiziet, kaut gan tur gribēja, lai pilnībā eju strādāt. Taču visu paspēt nav iespējams, no kaut kā jāatsakās. Lai gan darbs radio man ļoti patika, tāpēc – «čau!» viņiem visiem. Tagad TV ir mana pastāvīgā darbavieta, bet vēl ir koncerti, dažādas prezentācijas, šovu vadīšana, un tādēļ ar vecākiem sazināmies lielākoties telefoniski. Man nav sestdienu, svētdienu. No vienas puses, tas ir forši, jo visu laiku esi aizņemts, mēģinādams sev nodrošināt labu dzīvi, tajā pašā laikā nemitīgi izklaidēju citus.
Kas, tavuprāt, ir laba dzīve? Ko esi jau paguvis nodrošināt? Ko gribi vēl?
Ļoti lepojos ar savu automašīnu «Honda Accord», tā ir mana pirmā, esmu sen gribējis tādu, labu… Īrēju dzīvokli Rīgas centrā, kur dzīvoju kopā ar māsu. Priecājos, ka spēju nopirkt to, ko esmu kādreiz vēlējies. Protams, kaut kad ļoti gribētu iegādāties pats savu dzīvokli. Rīgā, protams. Kaut kad tālā nākotnē (vecumdienās?) varbūt mājiņu jūras krastā… Bet pagaidām man ļoti patīk dzīvot lielā pilsētā, tieši Rīgā. Centrā, pie Dailes teātra, aiz logiem kauc sirēnas vai mašīnas pīpina! Man tas ļoti patīk. Kaut gan reizēm joprojām patīk klusums, kāds valda Tērvetē. Klusums un – neko nedarīt. Tomēr ne ilgi, jo no bezdarbības jūku prātā. Kad parādās brīvs brīdis, vienmēr man liekas, ka kaut ko kavēju… Visvairāk, protams, kavēju mācības universitātē, kur joprojām mācos, esmu trešajā kursā žurnālistos. Visu slodžu dēļ vajadzēs laikam atkal paņemt atvaļinājumu… Nevar visur iet vienādi labi, kā gribētos.
Kādi mūzikas instrumenti tev ir mājās?
Rīgas mājās man nav mūzikas instrumentu. Tērvetē ir klavieres, bet savas dziesmas rakstu Latvijas Televīzijā. Tur kādā ģērbtuvītē ir klavieres, tām mēdzu piesēsties, kad komponēju. Es nevaru tā, kā Fredis stāsta par sevi – viņš kaut kur iet vai brauc ar trolejbusu, tad iešaujas prātā melodija, un viņš to iebubina diktofonā. Man vajag apsēsties pie klavierēm, lai meklētu melodiju.
Vairākkārt esi pieminējis savu māsu. Ko tas nozīmē – esi arī viņu iesaistījis mūzikas un šovbiznesā?
Rūta dzied grupā «Ceturtais elements», kas arī šogad piedalās Eirovīzijas konkursā ar ļoti labu dziesmu; to sarakstījis Arnis Mednis. Man prieks par māsu: cenšamies viens otram palīdzēt. Es viņu reizēm iesaistu savās programmās. Piemēram, tajā pašā «Muzikālās bankas» šovā es dziedāju un spēlēju klavieres, bet viņa – pavadījumu uz vijoles. Daudzi bija pārsteigti par to, ka Rūta spēlē vijoli. Jā, viņa beigusi vijoļspēles klasi Dobeles Mūzikas skolā. Vispār viņa ir ļoti apdāvināta un jauka. Kā visa mana ģimene.
