Lai arī lielākā daļa valstu robežu ir vaļā un ierobežojumi ceļošanā samazināti, steigt ceļot nešķiet pārāk droši un primāri nepieciešami. Tomēr ko darīt, ja esi sasirdzis ar ceļošanas slimību, ja domas pašas klejo pa skaistām vietām, kur varētu aizbraukt? Tad ir laiks kārtīgi iepazīt Latviju, un, kad arī tas izdarīts, bet vēlme būt ārzemēs ir lielāka, jāizmet loks pa kaimiņu zemju piedāvāto.
Šoreiz lēmums krita par labu Igaunijai vairāku iemeslu dēļ, bet viens no būtiskākajiem – bijām dzirdējuši, ka igauņiem ir labi iekārtotas atpūtas vietas, ko apsaimnieko valsts mežu pārvalde (saīsinājumā un turpmāk tekstā RMK – Riigimetsa majandamise keskus), kas piedāvā iespējas palikt jau ierīkotos kempingos un apskatīt dažādas dabas takas. Turklāt tas viss par velti, tik vien kā jābūt pacietīgam saplānot maršrutu un sadzīvot ar citiem tūristiem, kas, iespējams, būs jau aizņēmuši iecerēto palikšanas vietu vai mēros to pašu izvēlēto dabas taku. Visas piedāvātās kempingu vietas/naktsmītnes un apskates objektus var apskatīt RMK mobilajā aplikācijā. Par katru pieejamas bildes, neliels apraksts, kā arī, izvēloties apskates vietu, tiek piedāvāts pāriet uz mobilajā telefonā esošajām navigācijas sistēmām, lai precīzāk nokļūtu izraudzītajā galamērķī. Parasti labprātāk braucienus izplānoju, izmantojot datoru, bet šoreiz varu ieteikt tieši mobilo aplikāciju – ļoti viegli un ērti lietojama.
Apmetnes vietas par brīvu
Igaunijā iebraucām vakarpusē, ātri RMK aplikācijā sameklējām naktsmītni, kas ir apmēram virzienā uz Hāpsalu. Izvēlējāmies naktsmītni pie jūras – RMK Matsiranna telkimisala –, un, lai gan bija pirmdiena, kā jau minēju, var nākties saskarties ar citiem tūristiem. Arī mūsu gadījumā kempinga vieta bija diezgan noslogota, vācu tūristu lielie kemperi cits par citu dižāki jau lepni slējās pretī. Tomēr visi gana draudzīgi un apzinās, ka kempinga vietas ir bezmaksas un attiecīgi koplietošanā. Uzcēlām telti brīvākajā vietā un steidzām uz saulrietu, kas lēnām piemeklēja skaistāko krāsu toņu vakartērpu. Ar līdzpaņemto ēdienu iekārtojāmies uz akmens turpat jūras krastā un vērojām saulrietu kā tādu brīvdabas kino, baudot mieru un aizmirstot visas likstas.
Bija skaists un mierīgs vakars, un tādā miera vējā devāmies gulēt, bet naktī gan patīkamais miers tika pārtraukts – skaisto saulrietu bija nomainījis negaiss. Līdz šim man nav bijis bail no negaisa, bet, atrodoties teltī, pie jūras, zem priedēm, baiļu sajūta ātri piezagās. Sev piekodināju – nākamreiz varbūt uzmest acis solītajām laika ziņām un ieplānot maršrutu mazliet citādi.
Otrajā dienā bijām nedaudz saguruši negaisa dēļ, bet no rīta vairs nelija un laiks bija labs ceļošanai tālāk. Atkal izmantojot RMK aplikāciju, sameklējām, ka netālu no naktsmītnes ir purva taka ar interesantu skata platformu. Purva taku apskates iespēju Igaunijā ir tiešām daudz. Ja ir nogurums no takām, kas Latvijā brīvdienās ir pārpildītas, tad Igaunijā izvēle ir plaša. Pētot aplikācijā pieejamo, pamanījām, ka ir pat iespēja palikt namiņā, kas atrodas purvā, un mosties purva skaņu burvībā – vai nav lieliski? Mēs jau iztēlojāmies dzestru rītu ar nelielu migliņu, kas kā mākoņa sedziņa snauž uz purva augāju galotnēm un lēnām saulītē izgaist… Šoreiz mums šo iespēju nesanāca izmantot, bet tas ir labs iemesls, lai atgrieztos.
Ārzemju garša Hāpsalā
Tālāk mūsu ceļš veda uz Hāpsalu, kur uzreiz sajutām to medīto ārzemju garšu. Galvenā iela izklāta ar restorāniem, ēstuvītēm, suvenīru veikaliņiem, un blakus stalti slejas Hāpsalas pils, kas celta 13. gadsimtā, iepūšot pilsētā senatnīguma un stingrības dvašu. Apmeklētājiem ir iespēja izstaigāt pils dārzu, ko noteikti iesakām izdarīt. Nostāk no pilsētas centra ir skaista promenāde, kurā var aplūkot koka mežģīnēm greznotu kūrzāli, lapeni un citus objektus, kas lieliski izskatīsies uzņemtajos foto. Hāpsalā atrodas arī dzelzceļa un komunikācijas muzejs. Uzreiz jāatzīst, ka mūs piesaistīja nevis pats muzejs (iekšā nemaz nebijām), bet skaists, garš perons ar greznu jumtu un ķeizarisks paviljons, kas izveidots 20. gadsimta pašā sākumā. Pie perona arī atrodas izdienas atpūtā esoši veci vagoni. Hāpsalā nemanāmi pazūd laiks, tāpēc iesakām tās apskatei ieplānot pilnu dienu – pilsēta parādā nepaliks.
Pēc Hāpsalas devāmies uz Rummu karjeru, jo gribējām redzēt tik ļoti iecienīto karjeru ar skaisti tirkīzzilo ūdeni, kur drīz būs bijis gandrīz katrs latvietis. Īsumā par Rummu karjeru – ap 1930. gadu vienlaicīgi ar Murru cietumu tika izveidotas Rummu raktuves, kurās nodarbināti ieslodzītie. Līdz ar neatkarības atgūšanu un jaunu laiku iestāšanos rakšanas darbi pārtraukti, pumpji izslēgti, un karjers negaidīti ātri applūdis, zem ūdens atstājot ne tikai mājas līdz pat otrā stāva augstumam, bet arī dzeloņdrāšu žogus ar apgaismes stabiem, tehniku un veselu mežu. Pirms braukšanas bijām dzirdējuši daudz atsauksmju, bet šī vieta neatstāja patīkamu iespaidu – pašā smilšu karjerā bija interesanti rāpties un aplūkot visu no augšas, bet ko parasti nepiemin – karjerā atrodas daudz būvgružu. Ūdens tiešām skaisti zilos toņos, kā Vidusjūrā, bet tā sajūta, ka tu atrodies un peldi blakus cietumam, principā noslīkušā būvgružu čupā, nav patīkama. Mēs neizmantojām pieejamos niršanas pakalpojumus vai izbraucienus ar SUP dēli, iespējams, palaidām garām daļu skaistuma, bet, kā jau minēju, nebijām sajūsmā par vecu pamestu cietumu, tieši pretēji – tas radīja nepatīkamu un nedrošu sajūtu. Pēc skaistās Hāpsalas tas bija kāpiens atpakaļ, tik vien kā pa kādai skaistai bildei varēja uztaisīt, ja fotografēts no pareizā leņķa.
Diezgan ātri devāmies tālāk – uz Keila ūdenskritumu. Keila ūdenskritums atrodas skaistā parkā ar vairākiem tiltiem, tādējādi ir ļoti iecienīts kāzinieku objekts, un tiem, kam patīk pastaigas, gar upi ved trīs kilometrus gara pastaigu taka. Ūdenskritums ir sešus metrus augsts un 10 metrus plats, tas ir trešais lielākais Igaunijā un noteikti ir tā vērts apskatei.
Naksnīga pastaiga Tallinā
Pašā vakara izskaņā iebraucām Tallinā un izgājām naksnīgā pastaigā pa vecpilsētu. Vecpilsēta ļoti līdzīga Rīgai, uzreiz sajūtama radnieciska saikne, bet Tallinas vecpilsēta man tomēr patika vairāk. Varbūt tas klasiskā latvieša gēna dēļ – citur jau labāk? Varbūt tāpēc, ka viss bija jauns un neredzēts, iespējams, tāpēc, ka šķita, ka ēkas ir vairāk restaurētas un ielas sakoptākas, bet varbūt tas viss Igaunijas varā, kas tik patīkami pārsteidza.
Trešā diena sākās ar atkārtotu Tallinas vecpilsētas izpēti. Dienas gaismā vēlreiz priecājos par ēkām, kas cita citai līdzās glīti sakārtotas un izkrāsotas visos pasteļu toņos, par senatnīgajiem princešu piļu tipa tornīšiem, kas caurvij pilsētu. Uzkāpām Domkalnā (Toompea), kur no augšas īpaši labi varēja redzēt, kā senatnīgie tornīši spītīgi spraucas cauri un tomēr pieklājīgi integrējas starp citām celtnēm. Skaistā harmonijā veclaicīgais savijies ar jauno, to apliecina arī senatnīgā iela, kas saglabāta vecpilsētas centrā, – Katarīnas pasāža jeb kādreizējā Mūku eja. Tallinas vecpilsētā ir arī vairāki vikingu stilā ierīkoti restorāni, vietām izvietoti vikingu tipa arhitektūras atribūti, tādējādi atgādinot par igauņu izcelsmi. Lai gan mums ļoti patīk, ka tiek cildinātas senču tradīcijas un atjaunots vecais, esam arī par mūsdienīgumu un iešanu līdzi laikam, par harmoniju starp laikmetiem. Tāpēc ieklīdām Telliskivi kvartālā, kur atrodas lielākais radošais centrs Igaunijā. Pats kvartāls izvietojies vecā depo rajonā, kur veiksmīgi integrēts ļoti jauns un mūsdienīgs tirgus, bet blakus saglabātas vecās depo ēkas, kurās mājvietu atradušas kafejnīcas, antikvariāti un humpalu veikali, kā arī veci tramvaju vagoni pārvērsti ielu ēstuvēs. Dziļāk kvartālā, pašā radošuma centrā, vecajās ēkās mājo vairākas fotogalerijas, dizaineru veikali, katru ēkas sienu rotā atšķirīgs ielas gleznojums, visur dominē grafiti māksla. Koši, krāsaini un radoši – laiks atkal pazuda nemanot.
Pēc pilsētas apmeklējuma dienas izskaņā vēl gribējām aplūkot Jāgala ūdenskritumu, kas ir augstākais Igaunijā. Ūdenskritumu ir ļoti viegli sasniegt ar mašīnu – tas ir apmēram 30 kilometru attālumā no Tallinas –, un to noteikti ir vērts redzēt savām acīm. Mazliet neticami, ka tik iespaidīgs ūdenskritums atrodas tik netālu no Latvijas. Karstā vasaras dienā var arī peldēt turpat ūdenskrituma piekājē un priecāties par tā varenību.
Pēc patīkamā pārsteiguma par ūdenskritumu devāmies Tartu virzienā un, izmantojot RMK aplikāciju, atkal sameklējām naktsmītni. Šoreiz naktsmītnē bijām vienīgie un vēlreiz apbrīnojām, cik labi iekārtotas ir brīvi pieejamās kempinga vietas – ir labierīcības, grils ar restēm, koka mājiņā sagatavota malka, lai iekurinātu grilu/ugunskuru, pat brīvi pieejams cirvis, ja nepieciešams saskaldīt malku smalkāk, pie griliem atrodas galdi ar nojumi. Viss gatavs palikšanai.
Nākamās un pēdējās dienas plānus izjauca lietus, tāpēc dabas takas, ko bijām iecerējuši apmeklēt, atstājām citam laikam un citam ceļojumam. Ir skaidrs, ka ar šo braucienu mūsu Igaunijas izpēte nebeidzās, tā tikai tagad sākās. Patiesībā labi, ka nevar doties nekur tālu, jo arī tepat ir skaisti un vareni. Vajag tikai atvērt acis plašāk.
