Gundega Dūda cer reiz atkal muzicēt pie autentiskajām Sv.Jāņa baznīcas ērģelēm.
«Zemgales ērģeļu dienās 2011», kas oktobrī norit Jelgavas un citu apkārtējo novadu baznīcās, iesaistījusies arī Jelgavas Sv.Vienības draudze – par labi apmeklēto un skanīgo aizvadītās sestdienas koncertu Sv.Jāņa baznīcā, kas ir šīs draudzes kalpošanas vieta, «Ziņas» jau informēja.«Šogad palīdzēsim citiem (Kalnciema-Klīves baznīcai), nākamajā reizē citi palīdzēs mums,» uzskata Sv.Vienības draudzes mūzikas dzīves vadītāja Gundega Dūda.– Ja atmiņa neviļ, ar šo dievnamu esat saistīta jau labi sen. Šāds jautājums varbūt skan nedaudz «ķecerīgi», bet vai pirmā bija mūzika vai reliģija?Esmu šeit no 16 gadu vecuma, tātad nu jau būs 18 gadu. Manā gadījumā pirmā bija mūzika – viss sākās ar vectēvu Voldemāru Šlosbergu, kurš bija ērģelnieks un diriģents Jelgavas Sv.Annas baznīcā un vēlāk arī nāca uz šo draudzi vadīt kori. Kādā pavasara dienā es uz mēģinājumu aiznesu vienas koristes jubilejai paredzētās puķes, un vectēvs mani nosēdināja pie minamā harmonija, lai piespēlēju korim pavadījumu.– Tā uzreiz?Es tolaik mācījos Jelgavas 4. vidusskolas 9. klasē ar mūzikas novirzienu. Minamais harmonijs man toreiz šķita interesants instruments, jo krietni atšķīrās no klavierēm – ar kājām jāmin, ar rokām jāspēlē, vēl dažādi reģistri, skaļāk un klusāk, un citas iespējas…Tā kā vectēvs vairs nebija nekāds jaunais, lai rastu sev aizvietotāju, viņš sāka man ierādīt arī kora diriģēšanas principus. Līdzīgi arī ar ērģelēm – vectēvs reizēm iedeva ērģeļu atslēgu, lai «ejot augšā un pamēģinot». Sajūta, cik atceros, bija fantastiska, no tā laika apjautu, ka ērģeles ir visu instrumentu karaliene.Drīz vien dievkalpojumā nācās aizvietot draudzes ērģelnieku Miervaldi Judovicu, kurš arī bija gados un nokļuva slimnīcā. Tad gan dabūju trūkties, jo reiz mācītājs Imants Lūsis no kanceles teica tā: «Aizlūgsim par mūsu ērģelnieku, jo jūs jau redzat, kā mums te šodien iet…»Vēlreiz sapratu, ka spēlēt klavieres un ērģeles nav gluži viens un tas pats.– Tomēr neatlaidība ņēma virsroku?Ceturtdienās zvanīju mācītājam, lai noskaidrotu, tieši kuri korāļi svētdien dievkalpojumā būs jāspēlē, un cītīgi gatavojos. Bet vēlāk jau iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA), kur neklātienē apguvu trīs specialitātes – mūzikas pedagoģiju, bērnu kora diriģēšanu un baznīcas mūziku. Pēc tam mācījos arī Lutera akadēmijā – Baznīcas mūzikas nodaļā.– Tātad strādājat savā profesijā, diemžēl ērģeles, ar ko sākāt, Sv.Jāņa baznīcā jau kādu laiku klusē.Divus gadus. Nepraktizējoties sāk zust prasme, un es jau vairs pat neuzskatu sevi par pilnvērtīgu ērģelnieci. Sintezators ir pavisam kas cits. Kaut gan, ja spēlēšana notiek uz balkona – esmu dzirdējusi, ka daļa cilvēku pat nav ievērojuši, ka mums nav ērģeļu. Koris dzied, liturģija rit, viss notiek.Divreiz mēnesī iznāk uzspēlēt Lielvircavā, kur ir mazas ērģelītes.– Kas tad vainas jūsējām?Plēšas ir cauras. Dāņu meistars Peters fon Akers, kurš patlaban dzīvo Jelgavā un uztur kārtībā arī Sv.Annas katedrāles ērģeles, gan tās līmēja, sakārtota arī gaisa piegādes sistēma, diemžēl pilnīgai savešanai darba kārtībā pietrūkst līdzekļu.Bet tas būtu jāizdara, jo Jāņa baznīcas ērģeles atšķirībā no Annas vai citām Zemgales (un ne tikai) ērģelēm ir autentiskas. Ap 1884. gadu tās būvējis slavenā Liepājas ērģeļbūvētāja Karla Hermana brāļa dēls, arī Karls Hermans. Diemžēl neviens no viņa instrumentiem, arī ērģeles Dubultu un Salas baznīcās, nav saglabājies pilnībā, tādēļ mūsu ērģeļu rekonstrukcija sākotnējā stāvoklī būtu īpaši nozīmīga.Zināmā mērā Zemgales ērģeļu dienu iedvesmoti, esam iecerējuši arī speciālu koncertakciju mūsu instrumenta atbalstam, ko plānojam Ziemassvētkos.– Mūzikas dzīve Jelgavas Sv.Jāņa baznīcā neapsīkst arī bez ērģelēm. Pirms dažām dienām redzēju jūs muzicējam ar «Kamenēm». Kā radās šis ansamblis?Pirms gada kāda draudzeņu kopa gribēja iemācīties Ziemassvētku dziesmas – vajadzēja, kas māca, un vietu, kur to darīt. Tā nu viņas sameklēja mani. Bija iecerēta dziedāšana savam priekam, bet sestdien «Kamenēm» notika pirmais publiskais koncerts.Zināmā mērā «Kamenes», izņemot varbūt šo koncertu, ir pretstats korim. Ja mērķis, kam gatavojies, ir uzstāšanās, kā tas ir ar kori, daudz vairāk darba jāvelta skaņdarba izvēlei un slīpēšanai. Turpretī, dziedot paši sev, cilvēki nav tik saspringti un vairāk atraisās. Esmu dzirdējusi, ka katru pirmdienu, kad «Kamenēm» ir mēģinājums, dziedātājas gaida ar prieku.– Ne visas jūsu aktivitātes saistītas ar Jāņa baznīcu?Rīgā vadu gospeļkori Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Jauniešu centrā (29. oktobrī Zemgales ērģeļu dienu ietvaros tas koncertēs Jelgavas Sv.Annas katedrālē). Lai saprastu šo vokālo tehniku, gāju tai pašā RPIVA paralēli mācīties arī džezu. Man žēl, ka tāda veida mūziku latviešu mentalitāte uztver ar zināmu distanci, ceru, ka pamazām attieksme mainīsies.Savukārt mans pamata maizes darbs ir muzikālā audzinātāja pirmsskolas izglītības iestādē «Rotaļa», atkal tepat Jelgavā, tur mācu pašus mazākos.– Pēdējā no nosauktajām tā kā būtu īsti sievišķīga nodarbe, savukārt diriģēšana vairāk piestāvot vīriešiem.Arī ērģeļu spēlēšana ir vīrišķīga profesija. Tas pats attiecībā uz koriem. Draugu attiecības jāliek malā, pār kori ir jāvalda, šajā ziņā es piekrītu brāļiem Kokariem.– Un jums tas izdodas – valdīt?Domāju, ka jā.
