Turpinājums.
Sākums 25. februāra numurā
Tēvs sabiedrībā negāja. Toties mātes draugu un paziņu loks bija etniski raibs. Tolaik Rīgā pastāvēja Ukraiņu biedrība, un mamma tur vienu laiku bija par priekšnieci. Es gāju līdzi. Man pat bija ukraiņu tautas tērps, un, kaut ukrainiski nerunāju, dziedāju ukraiņu korī.
Sevišķi vasarās es kā vecākā meita dabūju kārtīgu skolu. Māte man lika krieviski lasīt Tolstoja “Karu un mieru”. Un tas nebija viegli. Dažām lappusēm – īpaši tur, kur bija rakstīts par karu, – gāju pāri. Taču izlasītais bija mātei jāatstāsta. “Annu Kareņinu” izlasīju vieglāk. Vispār krievu valodu apguvu tīri labi. Brāļi – kaut kā mazāk. Mātei nebija tik daudz enerģijas, lai liktu arī viņiem darīt to pašu.
Manas ģimnāzijas klases biedrenes, kas kādu svētdienu bija ciemojušās pie mums, pēc tam izbrīnījušās teica: “Kas jums par jocīgu māju – pie galda runājat divās valodās!” Tā tiešām bija, ka mēs, bērni, māti uzrunājām krieviski, bet tēvu – latviski. Māte ar tēvu divatā parasti sarunājās krieviski, taču dažreiz arī latviski. Atrodoties visi kopā, lielākoties runājām latviski. Tās divas valodas pašas par sevi mums jaucās pilnīgi dabiski.
Mātei latviešu izrunā bija šādas tādas valodas kļūdas. Gadās, ka, svešvalodu mācoties, sākumā pieļauj kādu kļūdu un tā paliek. Viņa pati to apzinājās. Izrunā bija tā saucamais krievu akcents. Protams, ukraiņu dāmu sabiedrībā māte turpināja runāt ukrainiski. Taču mani vienaudži Ukraiņu biedrībā runāja krieviski. Biedrībā bija kopumā trīssimt biedru no visas Latvijas, bet lielākoties satikās kādi simts, kas bija rīdzinieki. Mamma katru nedēļu gribēja iet uz Krievu drāmas teātri un ņēma mani līdzi. Tolaik Latvijā krievu inteliģence bija augstā līmenī, daudz dižciltīgo, tostarp labi Krievijas aktieri un režisori.
Šķiet, beidzamajā ģimnāzijas gadā Ziemassvēku uzvedumā ģimnāzijas teātrī man bija jātēlo trīs dažādas lomas – lielais velns, kas traki ārdījās, Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija”, puisis Rūdolfa Blaumaņa joku lugā “No saldenās pudeles” un vēl pavecāka sieviete lugā, ko nevaru atcerēties. Mans ampluā bija tik plašs, ka skolēni pat neticēja, ka lomu tēloja viena un tā pati skolniece.
Arī Ukraiņu biedrībā mani slavēja par teātra spēlēšanu. Tā man sāka rasties sapnis kļūt par aktrisi. Kāds no teātra ļaudīm pat bija ticies ar mammu un slavējis mani, atrazdams speciālu talantu. Taču tad viss nāca papam ausīs, un mājās bija brēka. Kaut ko tādu paps nevarēja ne iedomāties! Mamma bija pieļāvīgāka: viņai patika, ka man esot talants. Taču tēvs pateica: “Tad tev ir jāiet no mājām prom!” Nu, kur tad es tā no mājām prom?! Bet tēvs bija ļoti stingrs – tā un ne citādi.
Tad varbūt mātes nepabeigto medicīnas studiju dēļ man radās doma kļūt par ārsti. Ģimenes strīdā par manu nākotni tika iesaistīta arī ģimenes ārste Lamstera kundze. Viņas viedoklis bija šāds: “Nē, nē! Ar tādu veselību medicīnu studēt nevar. Tur nav ko sapņot!” Galu galā noteicu: “Tad man vienalga, kur studēšu!” Veltai un Mirtai jau katrā ziņā padomā bija filoloģija. Un tad es nolēmu kā aita iet viņām līdzi uz baltu filoloģiju. Skolotājiem ir brīvas vasaras, un tad es varēšu ceļot pa Eiropu!
Atceros, ka ģimnāzijas beigās pār mani slīga liela vienaldzība. Uzskatīju, ka mani nākotnes sapņi bija sadragāti. Pat kļuvu vieglprātīgāka: gāju uz ballītēm, kur spēlēja ķīlu spēles ar skūpstīšanos. Sevi uzskatīju gandrīz vai par kritušu sievieti. Tādā noskaņojumā gaidīju ģimnāzijas izlaidumu.
Man nebija patapas gudrot par 15. maiju
Taču vēl pirms izlaiduma balles 1934. gada 15. maijā bija Ulmaņa pučs. Ulmanis ar saviem atbalstītājiem padzina Saeimu un autoritāri sāka valdīt. Iespiedies atmiņā, ka no rīta, kājām ejot uz skolu pa Krišjāņa Valdemāra ielu, redzēju, ka cilvēki pulcējas pie kāda ziņojuma, kas bija izlikts uz mājas sienas. Es arī klāt. Lasu, lasu un nekā nesaprotu. Cilvēki apkārt arī rausta plecus. Tad kāds vīrs sāk stāstīt, ka nu būšot kārtība un “dullās Saeimas” laiki beigšoties. Skolā man bija jābūt pulksten astoņos. Ilgi nevarēju kavēties, tāpēc teciņiem steidzos tālāk. Klasē visi runāja vienā mutē. Un tad zvans – jāiet uz lūgšanu lielajā zālē. Bet tur negaidīja vis parastie rīta lūgšanu vadītāji mācītāji Teriņš vai Maldonis. Pie katedras stāvēja ģimnāzijas direktors Nagobads. Viņš visiem skaidroja, ka nekas daudz nemainīšoties mūsu, skolēnu, dzīvē un ka mums jāiet uz klasēm, kur skolotājs vēl tuvāk skaidrošot, kādas pārmaiņas gaidāmas. Mēs varēšot diskutēt. Protams, tas visiem patika, jo nozīmēja, ka pirmās stundas īstenībā nebūs. Mūsu klasē pirmā bija vēsture pie Zālīša. Viņš visu stundu stāstīja piemērus no vēstures, kad kaut kas līdzīgs bija noticis. Skolotājs runājot mēdza siekaloties. Toreiz viņš ilgāku laiku stāvēja pie mana sola, uz kura bija uzlikta viņa paša sarakstītā mācību grāmata. Skatījos, kā siekalas krīt tai virsū.
Tuvojās skolas izlaiduma vakars, un man nebija patapas gudrot, ko tādas 15. maija pārmaiņas valstī varētu nozīmēt. Ekonomiskā ziņā mūsu ģimenes stāvoklis palika uz mata tāds pats. Tēvs bija neapmierināts ar Ulmaņa diktatūru un par to runāja pie pusdienu galda, taču pirms tam viņš bija neapmierināts arī ar Saeimu. Tēvs uzskatīja sevi par demokrātu, bet ne sociāldemokrātu. Viņš negribēja būt nevienā partijā un iesaistījās tikai Strēlnieku biedrībā (Latviešu veco strēlnieku biedrība – sabiedriska organizācija, kas dibināta 1923. gadā ar mērķi saglabāt latviešu strēlnieku piemiņu). Tur viņam piešķīra kaut kādas godalgas un bļembas, kuras viņš nekad nevalkāja. Izņēmums bija zelta kāzas 1961. gadā Stokholmā, kad viņš pielika savu Triju Zvaigžņu ordeni.
Pēc gadiem, pārdomājot 1934. gada 15. maija apvērsumu, liekas, ka sākumā tauta par to bija pārsteigta. Cilvēki par savu valsti vairāk jūsmoja, nekā domāja praktiski. Un, kad Ulmanis sāka kaut ko šiverēt, šiverējās viņam līdzi. Lielākais laikraksts “Jaunākās Ziņas” – tas jau arī pievienojās Ulmanim. Un cilvēki lasīja avīzes. Tolaik Eiropā autoritārā vara bija modē, tāpēc likās, ka mums arī tāpat vajag. Tiesa, Zviedrijā saglabājās demokrātija, zviedri bija citādi.
Profesora Endzelīna slieksnis
Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē iestājeksāmeni bija rudenī. Vajadzēja likt latviešu, vācu un latīņu valodu. Tieši latīņu valoda bija jautājums. Mēs jau ģimnāzijā visi sapratām, ka latīņu valodu nezinām. Mūsu latīņu skolotājs Meklerītis bija tāds, ko mēs vienmēr apvedām ap stūri.
Paps bija ar mieru maksāt par stundām, lai būtu drošāk, ka tikšu fakultātē. Atceros, ka vasarā paliku viena pati Hospitāļu ielas dzīvoklī un gāju uz papildu nodarbībām. Atceros, ka biju iegrimusi Dostojevska romānos. Augām naktīm lasīdama, uz šīm papildus nodarbībām gāju neizgulējusies.
Filoloģijas fakultātē tikām visas trīs – Mirta, Velta un es. Latviešu valodā eksaminēja pats profesors Jānis Endzelīns, kas latviešiem ir lielākā autoritāte valodniecībā. Iestājeksāmena sākumā viņam sacīju: “Mana pirmā valoda ir ukraiņu valoda.” Tā ieteica ģimnāzijas skolotāja, lai profesors saprastu, ka manā runā nevajag meklēt kādas latviešu valodas izloksnes pēdas. Tātad, ja es latviski kaut ko nepareizi saku, tad tur ir tā vaina.
Mēs, studenti, Endzelīna lekcijās sēdējām, elpu aizturējuši. Ap profesoru bija burtiski tāds oreols. Endzelīns atstāja iespaidu kā ļoti noteikts, stingrs un skaidrs cilvēks. Viņš nekad nemelos, teiks tikai to, ko zina. Viņš lekcijā varēja pateikt: “Es to nezinu.” Ja eksāmenā nezinājām arī mēs, bija jāatzīstas: “Es nezinu.” Nekādas muldēšanas riņķī apkārt. Vai nu tu zini, vai arī nezini!
Kad Endzelīns nāca uz lekciju, viņš nenokavēja ne minūti, un tieši laikā lekciju arī beidza. Endzelīnam bija ļoti plašs zināšanu lauks: klasiskās valodas, visas ģermāņu valodas, XIX gadsimta salīdzināmās valodniecības skola.
Ar izloksņu intonācijām man gāja grūti. Es nespēju piesavināties ne Rīgas, ne kādas citas izloksnes intonācijas. Toreiz jau nebija tādu skaņu ieraksta aparātu kā tagad, tādēļ mūs mācīja ieklausīties pašiem savā balsī.
Endzelīns uzskatīja, ka studentiem ir jāzina pamatfakti. Piemēram, ko vienā vai otrā jautājumā ir teicis vācu valodnieks, viens no baltu filoloģijas pamatlicējiem Adalberts Becenbergers, kurš ilgus gadus bija Kēnigsbergas Universitātes profesors un rektors. Mums bija jāzina arī citu autoritāšu viedokļi. Tā iekalšanas metode nebija nekāda modernā. Visus studentus Endzelīns negatavoja par zinātniekiem. Ar laiku viņš konstatēja, kam ir interese, galva un attiecīgās darba spējas.
Studiju laikā manas darbaspējas bija kļuvušas daudz lielākas. Es labi spēju piepildīt dienu, un maz man vajadzēja nakts stundu atpūtai. Universitāte man atklāja ļoti daudz. Garīgais pacilājums bija milzīgi liels. Varēju klausīties lekcijas arī Teoloģijas fakultātē, kur bieži vien brauca vieslektori no Vācijas. Savukārt augšā bija arhitekti. Tur skrēju uz lekcijām mākslas vēsturē, ko lasīja Boriss Vipers, kas bija emigrējis no Padomju Krievijas uz Latviju 1924. gadā. Aspazijas bulvārī Ekonomikas fakultātē gāju pie Konstantīna Čakstes, kurš lasīja lekcijas tautsaimniekiem. Konstantīns Čakste jeb Tuntāns, kā viņu sauca studenti, bija Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes un viņa kundzes Justīnes dēls, viens no deviņiem bērniem Čakstu ģimenē. Man viņu iznāca satikt arī 1943. gadā, viņš bija nacionālās pretošanās kustībā, Latvijas Centrālās padomes vadītājs. Studiju laikā apmeklēju arī Latvijas Universitātes pedagoģijas goda doktora Aleksandra Dauges lekcijas, kas notika universitātes Lielajā aulā un vienmēr bija pārpildītas. Dauge katru semestri izvēlējās lekcijās runāt par kādu ārzemju rakstnieku vai dzejnieku, savā īpatnā veidā iztirzājot viņa darbus.
Skaitījās, ka es esmu lingviste pie profesora Endzelīna. Taču tiešā lingvistika gan likās garlaicīga. Skatījos uz literatūru. Un no literatūras – uz mākslu.
Tolaik universitātes studijām nebija nekādu robežu. Varēja studēt kaut desmit gadus. Izlaidumu nebija. Kad pabeidzi zināmu kursu, bet gribēji vēl kaut ko mācīties, – mācies nost! Tā bija visā Eiropā.
Par studijām pienācās maksāt uzreiz par visu gadu. Tas nebija dārgi, un to naudu vajadzēja nopelnīt pašai. Es biju privātskolotāja ebreju bērniem, kuri gāja latviešu skolās. Latviešu valodu mācīju arī šuvējai, kas darināja tērpus direktoru sievām. Viņa bija jauka ebrejiete. Latviešu valodu gan viņa neiemācījās, toties man tika elegantas kleitas.
Par vienu rozi mazāk
Filoloģijas fakultāte atradās Rīgas centrā, Raiņa bulvārī 19, universitātes galvenās ēkas pirmajā stāvā pa kreisi. Tur bija slavenais Rožu koridors ar rektora un prorektora kabinetiem. Filologu auditorijas atradās tiem pretī. Filologos visvairāk studēja sievietes – “rozes”. Visas studentes staigāja pa šo koridoru. Pa blakus kāpnēm staigāja teologi, kas turpretī bija tikai vīrieši, bieži vien saimnieku dēli. Vispār Teoloģijas fakultātē citādi nevarēja nokļūt kā vien caur Rožu koridoru. Tur bieži redzēja: iet trīs filologu meitenes, bet aiz viņām divi teologu jaunskungi. Ļoti daudz meiteņu, kas nezināja, ko lai dzīvē tālāk dara, gāja studēt filologos. To varēja izvēlēties arī tādēļ, lai apprecētos. Saimnieka dēls teologs un nākamā mācītāja kundze no filologiem – tas likās labākais, kas var būt.
Rožu koridorā vienmēr staigāju kopā ar Mirtu un Veltu. Jutāmies lielā drošībā un par daudz ko ņirdzām. Un tad pēkšņi otrā gadā uz pavasara pusi Mirta nenāca un nenāca. Domājām, kas nu noticis. Un tad izrādījās, ka viņai bija augonis galvā. Tas plīsa, un Mirta nomira. Mēs ar Draviņu Veltu dziļi bēdīgas palikām divatā. Mūsu draudzība padziļinājās. Velta gan bija daudz apdāvinātāka par mani un skaidri zināja, ka grib būt zinātniece. Tādēļ mūsu ceļi pašķīrās, taču vēlāk mēs bijām kopā trimdā Zviedrijā. Tur pēc piecpadsmit “melnā darba” gadiem Stokholmas Universitātes arhīvā 1959. gadā Velta aizstāvēja doktora disertāciju un, būdama profesore, izveidoja Stokholmas Universitātē Baltu valodu katedru. Viņa apprecējās ar kolēģi, lingvistu Kārli Draviņu. Viņu dēls ir mans krustdēls, un mana meita ir Veltas krustmeita.
Toreiz, 1936. gada pavasarī, Veltai Mirtas pāragrā aiziešana bija lielāks šoks nekā man. Es jau dzīvē biju saskārusies ar nāvi, un man bija jābūt stiprākai – jāatbalsta Velta. Saļimu, kad pārnācu mājās.
1935. gada pavasarī tēvs pārdeva “Grotus” un Pārdaugavā, Pastendes ieliņā, nopirka mazu, vecu māju ar dārzu. Vecajai mājai blakus tēvs nolēma uzbūvēt jaunu, tieši mūsu ģimenei atbilstošu divstāvu māju, kurā ieplānoja četrus atsevišķus dzīvokļus – katram bērnam savu. Māju projektēja slavens tā laika arhitekts Hermanovskis. Viņš bija diezgan aizņemts, tādēļ rindā vajadzēja gaidīt aptuveni pusgadu. Taču jauno māju uzcēla samērā ātri. 1936. gadā mēs turp pārcēlāmies dzīvot. Māju būvējot, mums, bērniem, bija jānes uz bēniņiem izdedži, tā saucamā šlaga – izolācijas materiāls. Tas bija smags un netīrs darbs, kas toreiz likās nevajadzīgs un vecmodīgs. Tomēr vēl tagad šis izolācijas slānis sargā māju. Ir saglabājusies fotogrāfija no mājas iesvētībām, uz kurām mamma aicināja “viņas” mācītāju no Maskavas priekšpilsētas. Tajā pašā reizē tika svinētas arī vecāku sudrabkāzas. Atceros, ka mums, bērniem, bija lielas galvassāpes par dāvanu. Vajadzēja kaut ko sudrabā. Atradām papam sudrabā veidotu tējas glāzes ietvaru, kas mums bija dārgs prieks. Izrādījās, ka papam tas nepatika. Viņš turpināja lietot savu veco strēlnieku laika glāzes ietvaru. Toreiz mēs neizpratām, ka sadzīves lietām ir pašām sava pagātnes vērtība.
Pastendes ielas māju mēs, meitas, sestdienās pamatīgi tīrījām. Brāļu istaba bija tikai jāuzmazgā. Tur neko nedrīkstēja aiztikt. Viņiem pašiem savas mantas bija jāpārrauga. Sestdienas vainagojās ar kinoteātra “Liesma” apmeklējumu. Dažreiz uz ķinīti gājām pat divas reizes. Tur Ņinai bija sevišķi nopelni izdabūt naudiņu no papa. Viņa bija jaunākā, un viņai ar tēvu bija īpašs kontakts, ko mēs, pārējie, izmantojām.
Ar Pastendes ielu saistās mūsu mājdzīvnieki – kaķis Bubka un suns Ajaks, ko mamma ēdināja un turēja piesietu. Mums, bērniem, nebija laika ar to ņemties. Bijām pārāk lieli un aizņemti.
Pastendes ielas mājā mamma aizrāvās ar dārzu: raka un stādīja. Es, pārnākot no augstskolas, tūlīt ņēmos viņai palīdzēt. Man bija jāuzņemas arī veļas mazgāšana. To mēdzu darīt pirmdienas rītos, pirms iet uz lekcijām. Saistībā ar Mirtas aiziešanu jāpiebilst, ka mammai bija pareizs uzskats: darbs palīdz aizmirst bēdas, īpaši smags fizisks darbs.
1936. gadā man gadījās viens no nelāgākajiem jaunības pārdzīvojumiem, un tas saistījās ar slaveno universitātes goda doktoru Aleksandru Daugi, kura lekcijas universitātes aulā bija pārpildītas. Dauge bija ievērojis Veltas, Mirtas un manu trīsvienību. Dienasgrāmatā lasu, ka viņš aicināja mūs ciemos uz tēju. Esam arī tur gājušas.
Te pēkšņi drīz pēc Mirtas bērēm un īsi pirms Jāņiem goda doktors Dauge ieradās pie mums Pastendes ielā. Mamma bija pārsteigta. Aleksandrs Dauge pie viņas meitas! Es netīrās drēbēs ravēju dārzu, dzīvoklis neuzkopts, mammma arī kā tirgus sieva… Izrādījās, ka Dauge bija atnācis, lai mani aicinātu sev līdzi uz Jūrmalu izpeldēties. Es – nē, bet mamma otrā istabā ņemas mani pierunāt. Tā es pārģērbos un devos līdzi. Aizejam uz Torņakalna staciju un braucam uz Jūrmalu. Kaut kas mani drebina, kaut ko es nesaprotu. Biju Daugi ierindojusi “augstajā plauktā”, uztaisījusi viņu par ideālu. Jautāju: “Kāpēc viņš aicina mani tādā izklaidē?” Dauge atbildēja, ka gribot izraut mani no bēdu sastinguma. Esot ievērojis, ka es īsti netiekot galā ar sērām. Jūrmalā ēdām, es peldējos. Dauge, kam tajā laikā bija 68 gadi (tas bija gads pirms viņa nāves), nekāpa ūdenī. Bet, kad es iznācu no jūras, Dauge sāka mani aptaustīt. Es pārbijos. Pēc tam bijām restorānā – vīns, kafija un beigās brauciens ar taksīti. Tur nu viņš ņēmās mani bučot un spaidīt. Tāds ilūziju sabrukums par Daugi bija gandrīz lielākas bēdas nekā Mirtas nāve. Kad tiku mājās, man otrā dienā bija jāstāsta, respektīvi, jāmelo mammai, cik jauki bijis kopā ar profesoru. Šo melošanu es arī nevarēju panest, jo mammai nekad negribējās melot. Tas viss radīja vērtību sabrukumu, haosu domāšanā, dziļu vientulību.
Labi, ka tovasar man bija jābrauc strādāt. Paps man izkārtoja darbu Dobelē pie mērnieka par pārbaudītāju. Dzīvoju latviešu ģimenē, kas par mani daudz nelikās zinis. Mērniekam bija jauns palīgs. Mēs trijatā gājām ēst pusdienas, bet pēc tam devos uz savu istabiņu un daudzas stundas pārbaudīju rēķinus. Darbs bija riebīgs. Reizi nedēļā atradu kādu kļūdu, par ko biju svētlaimīga, jo citādi visu laiku bažījos, ka kaut ko esmu palaidusi garām.
Es uzdrīkstējos nenobīties
Dobelē turpināju vingrināt baiļu pārvarēšanu, iedama pusnaktī uz kapiem. Šos vingrinājumus biju iesākusi jau agrāk – ģimnāzijas laikā, kad pēc izrādēm Nacionālajā teātrī gāju viena mājās. Gāju ne pa lielajām ielām, bet pa tumšiem pagalmiem un dārziem. Vingrināju sevi saprast vai aptvert savas reakcijas brīžos, kad uznāk bailes. Vēl nebija aizmirsti pēckara laupītāju noziegumi, un vientuļām sievietēm vakarā nebija ieteicams staigāt pa nomaļām ielām. Es tad nu izaicināju sevi. Gadījās, ka tādā tumšā, nomaļā vietā nāca no muguras kāds vēls gājējs: tik, tik, tik. Jutu, kā sirds ātri sāk sist, un nervozēju. Bet tad es sev teicu: “Tev, Valentīn, nav ko baidīties, neizrādi bailes! Esi mierā! Dziļi elpo caur vēderu!” Es pat mācījos speciālu elpošanas tehniku, kas stabilizēja sirdsdarbību. Dabīgi, ka vēlais gājējs kaut kur aizgāja tālāk. Taču pēc kāda brītiņa nāca atkal cits… Bet man bija gandarījums, ka esmu sevi savaldījusi.
Dobelē dzīvokļa saimniece bija stāstījusi, ka vasaras naktīs virs kapu kopiņām var redzēt mirušo siluetus, kas kā miglas izgarojumi ceļas augšup. Kaut es tam neticēju, tomēr man bija jāpārbauda, un es pusnaktī gāju staigāt pa kapiem.
Domājot par manu nākamo dzīves posmu, okupācijām, karu un darbošanos Latvijas Centrālajā padomē, redzu, ka šī gatavošanās nebaidīties bija it kā ieplānota. Vēlāk man tiešām iznāca piedzīvot mirkļus, kad bija jāsavalda baiļu simptomi. Jau miera laikā trenējoties, man pamazām radās sajūta, ka es kaut ko zinu par šo instinktīvo parādību cilvēkā.
Mājās Pastendes ielā brāļiem bija lērums draugu – galvenokārt vecākā brāļa Vikas dēļ. Taču Vikas draugi bija arī Vovas draugi. Pastendes ielā mūsu mājā ar lielo dārzu brāļu draugi nāca ciemos. Tur radās puiku ballītes jeb večerinkas, ko atbalstīja mamma, sakot, ka viņai tādā veidā ir labāks pārskats, kādā sabiedrībā atrodas viņas bērni. “Puikas var sākt dzert. Taisīsim večerinkas mājās, lai būtu zināma kontrole,” teica māte.
Saglabājies lērums bildīšu, kurās redzams, ka jaunieši dzied un smejas. Tādas, piemēram, ir no Vovas iesvētībām. Pēc ballītēm mums, bērniem, bija interesanti dzirdēt mammas kritiku un novērojumus. Parasti šī klausīšanās notika virtuvē, kad kāds no mums pārnāca no skolas vai vēlāk augstskolas. Apsēdās pie zupas šķīvja un pļāpāja. Mamma zināja profesoru vārdus, dzīvoja līdzi mūsu eksāmeniem.
Turpinājums nākamajā numurā
