Ilonas Freimanes vadītajam sporta deju klubam “Lielupe” šogad aprit 20 gadu.
Lai gan dejotājiem sezona parasti sākas septembrī un noslēdzas maijā, deju studijas “Dejovisi.lv” zāles arī vasarā nestāv tukšas. Pirms dažām dienām ar koncertu noslēgusies treniņnometne, bet nākamnedēļ atsāksies ikdienas darbs, lai jau septembrī piedalītos pirmajās sacensībās. Novembrī apritēs gads, kopš studija ir Raiņa ielas jaunajās telpās. Tajās kopā ar pedagogiem saimnieko “Dejovisi.lv” galvenā trenere Ilona Freimane un Evita Mikiško, kuras pārziņā ir finanšu joma. Tieši viņa pirms trīs gadiem uzrunāja I.Freimani studijas izveidei.
Sporta deju trenera karjeru I.Freimane sāka 1994. gadā Salgales pamatskolā. Strādājusi arī Ozolnieku vidusskolā un Spīdolas ģimnāzijā. Kopš 1997. gada viņas vārds Jelgavas pusē un arī visā Latvijā pamatā saistījies ar sporta deju klubu “Lielupe”, kam šūpulis kārts Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenē. Jubileja ar I.Freimanes dēla Artūra diplomdarba koncertu atzīmēta maija beigās, bet, mūs sagaidot, uz treneres darbagalda izkārtojas darba gaitu sākuma fotogrāfijas, kurās redzami dejotāji, viņa pati, vērtējot sacensības “Salgales ritmi”, gan arī I.Freimanes iedvesmotāji un skolotāji – nu jau aizsaulē aizgājušie nozares speciālisti Jelgavas sporta deju kluba “Liesmiņa” vadītāja Aija Roga un Rihtera deju skolas dibinātājs Imants Rihters. Tieši uz A.Rogas nometni aizvedot savus audzēkņus, I.Freimane sapratusi, ka arī reiz tā gribētu. Viņa organizējusi A.Rogas kausus, Zemgales kausu, un daudziem dejotājiem joprojām atmiņā ir janvārī viņas rīkotās nozīmīgākās sporta deju sacensības valstī – Latvijas čempionāts desmit dejās.
Pa šiem gadiem izaudzināti augsta līmeņa dejotāji, no kuriem daudziem tagad jau pašiem sava ģimene. Kādu dzīve aizvedusi uz Londonu, kāds dzīvo Nīderlandē, cits – Jaunzēlandē, bet visi sirdī saglabājuši dejas mīlestību. Vairāki bijušie audzēkņi gājuši pedagoģijas ceļu gan saistībā ar dejām, gan sportu un filoloģiju, bet ne kā deju treneri. “Treneris – tas ir grūts darbs. Tev nav savas dzīves, jo visu laiku pavadi ar bērniem. Ja man nebūtu tik foršs vīrs, viņam būtu grūti sadzīvot ar tādu cilvēku, kas visu laiku pavada sacensībās un nemitīgi domā, kā bērnus vēl uztrenēt, kā sasniegt labāku rezultātu. Sezonā sestdienu un svētdienu praktiski nav – ir reizes, kad piecās nedēļās sanāk viena brīvdiena. Tas sporta dejā ir visgrūtākais. Tad cenšos izbrīvēt nedēļas vidu. Bet tas ir diezgan grūti, jo bērnu ir daudz,” stāsta I.Freimane, kuras divas lielākās aizraušanās kopš bērnības ir deja un vieglatlētika.
– Ar cik bērniem jūs pašlaik strādājat?
Kopš esmu Jelgavā – ļoti daudz. Vienmēr esmu trenējusi bērnus gan laukos, gan pilsētā. Agrāk laukos bērnu bija vairāk, Jaunsvirlaukas pagasta atbalsts bija liels, arī vadība bija ļoti atsaucīga. Man vienmēr ir bijušas divas grupas, katrā 20–30 bērnu, plus vēl bērnudārzs. Bija ap simts dejotāju, no tiem labi dejotāji – kādi 20 pāri. Jau trešo sezonu esmu pilnīgi Jelgavā, bet nedaudz strādāju arī Staļģenē, kur dzīvoju. Pilsētā ir daudz bērnu, kas grib dejot, un vecāku, kas grib, lai bērni dejo. Studijā ir ap 200 dejotāju, ar kuriem strādājam kopā vairāki skolotāji. Man ir trīs grupas, strādāju arī ar bērndārzniekiem.
Darbs ar pavisam mazajiem ir ļoti nepateicīgs. Kādus gadus neņēmu mazos bērniņus, bet tad sāku saprast, ka man trūkst tās jaunās paaudzes. Ja es pati viņus neuztrenēšu tā, kā gribu, man arī nebūs to lielo dejotāju. Ir grūti, toties pēc diviem trim gadiem saprotu, ka ir tā vērts. Bērni iepazīst mani, saprot manu pieeju dejai. Grūti, ja ir jāpārmāca cita skolotāja iemācītais – nevis pilnīgi tehniskā ziņā, bet savas dejas idejas ziņā. Es ļoti cenšos strādāt kolektīvā, bet vienalga esmu individuāliste. Sev pārmetu, ka par maz uzticos citiem.
Nu jau kādu piekto sezonu man ļoti palīdz dēls Artūrs, kurš ir tituliem bagāts dejotājs un šogad beidza augstskolu kā deju skolotājs. Tagad man ir mazliet mierīgāks prāts, jo viņš strādā tādā pašā stilā kā es. Vienmēr esmu darbojusies ar mazajiem un lielajiem, kāds man sagatavoja mazos dejotājus, un es strādāju tālāk ar lielākiem bērniem, bet tagad ir otrādi. Es veidoju bāzīti, un Artūrs man palīdz sagatavot jau augstāka līmeņa dejotājus. Jūtu, ka par mani kāds jau ir labāks. Gadās, kad pasaku dēlam – tev vajadzētu padomāt, vai tev labi izdevās šis treniņš –, bet citreiz es pamācos no viņa. Viņš pats vēl grib dejot, bet skaidri redzams, ka mans darbs neaizies vējā. Visi vecāki jau vēlētos, lai viņa darbs turpinātos.
Jaunākais dēls Agnis gan vēl pagaidām tik viegli nepadodas. Viņš ir diezgan labs dejotājs, ar ļoti labu humora un muzikālo izjūtu. Septiņus gadus mūzikas skolā mācījās klavierspēli, tagad man palīdz ar mūzikas izvēli. Ja palūdzu pārveidot lēnākas taktis, zinu, ka tas būs izdarīts perfekti. Arī koncertos dēls palīdz ar mūziku.
Ģimene mani atbalsta. Mans vīrs nav dejotājs, bet viņš ir sportists. Varbūt tāpēc tik labi varam sadzīvot, jo vīrs saprot, ka sporta dejas – tas ir sports. Organizējot sacensības, viņš man palīdz tehniskā un saimnieciskā ziņā. Ja ko palūdzu, esmu pilnīgi droša, ka tas būs izdarīts. Pēc dabas esmu ļoti neuzticīga, bet man ir ticība ģimenei, kas man ir ļoti stipra.
– Sporta dejas ir sports vai tomēr māksla?
Bērniem es saku tā – jums uz muguras ir numurs, tātad jūs esat sportisti, jūs vērtē tāpat kā skrējējus. Treniņi ir gari, svarīgs ir fiziskais spēks. Bet, salīdzinot ar tik varbūt vienkāršu sporta veidu kā skriešana (vienmēr salīdzinu, jo pati esmu bijusi diezgan laba vieglatlēte), kur tu atskrien un skaidri redzams, ka esi pirmais vai desmitais, mūsu sporta veidā ir arī mākslinieciskais – tērps, frizūra, emocijas, horeogrāfija, kā es sevi pasniedzu uz laukuma.
Agrāk, kad pati dejoju, bija nosaukums “sarīkojumu dejas”, pēc tam vienu brīdi “modernās dejas”, tagad jau gadus desmit – “sporta dejas”. Ar katru gadu šīs dejas kļūst arvien sportiskākas – top ļoti spēcīgas horeogrāfijas, ķermeņi kļūst arvien izstieptāki. Ļoti daudzi pāri strādā ar horeogrāfiem, baletmeistariem, apmeklē aktiermeistarības kursus. Agrāk tiešām tā bija vairāk deja. Bet mēs lēnām attīstāmies, gribam kļūt par olimpisko sporta veidu. Tāpēc arī deju pedagogi Latvijas Sporta deju federācijā vairs nav skolotāji, bet treneri. Mums bija jāliek eksāmeni kā treneriem, mācījāmies anatomiju. Sveros uz to, ka sporta dejas tomēr ir sports.
Arī balets ir sports. Bērnībā biju liela baleta fane. Man bija seši septiņi gadi, kad man uzdāvināja grāmatu par Māri Liepu. Es to grāmatu visu laiku šķirstīju. Tagad televīzijā rāda seriālus, toreiz ļoti bieži rādīja baleta izrādes, man ļoti patika. Balets uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. To uzskatu par augstāko mākslu un augstāko sportu, jo ir vajadzīga milzīga fiziskā sagatavotība. Tas ir ļoti liels darbs ar sevi. Domāju, ne mazāks kā jebkurā dejā. Arī sporta dejās rezultāts var nākt tikai ar darbu.
Ar bērniem strādāju jau kopš 1994. gada. Ir tik daudz talantīgu bērnu, bet ļoti reti talantīgie aiziet līdz augšai.
– Kāpēc?
Viņi pamet dejošanu. Bērns ir ļoti talantīgs, vispusīgs, viņam ātri viss padodas, bet pie pirmajām grūtībām, ja nav izcīnīta tā vieta, kuru gribējās, viņš apstājas. Nesanāk vienreiz, otrreiz, un tad vēl, piemēram, kāds kluba biedrs, kurš ir švakāks, daudz strādājot, viņu apdzen, un bērns nespēj to sagremot. Viņš nesaprot, ka ar darbu rezultāts būs. Ir gadījies, ka pati esmu kļūdījusies – atnāk bērns, par kuru šķiet, ka viņš nekad nebūs dejotājs, bet viņš uztrenējas līdz augstam līmenim.
Protams, vislabākais variants, ja apvienojas talants, darba spējas un vecāku atbalsts. Paldies dievam, ka ir vecāki, kuriem pastāstu, ka šim dejotājam vai pārim ir potenciāls, un viņi dara visu, ko es saku, lai bērnus atbalstītu.
– Vecāku atbalsts noteikti ir nozīmīgs arī finansiālā ziņā.
Finanses ir vajadzīgas jebkurā sporta veidā – tenisā, hokejā, arī vieglatlētikā. Jā, sākumā vari iziet paskriet ar čībiņām, bet jau augstākā līmenī tev ir vajadzīgi apavi, tērps, jābrauc uz sacensībām ārzemēs. Manā klubā ir bijuši dejotāji, kuru vecāki var atļauties nopirkt kādu labāku kleitu vai kurpes. Bet pārsvarā vecāki jūt, ka bērnam dejošana ļoti patīk, un tā nauda atrodas. Vienkārši tu mēģini kaut ko nepirkt sev – varbūt neaizbrauc uz kādu filmu, neaizbrauc atvaļinājumā. Arī es esmu tā darījusi – vienmēr atlikusi pēdējo nometnēm, aktiermākslas nodarbībām, sacensībām ārzemēs, lai dēli attīstītos. Vēlāk tas atmaksājas. Dēli mani ļoti ciena par to, ka es viņos tik daudz ieguldu.
Man klubā ir gan daudzbērnu ģimenes, kur dejojušas abas māsas, bet tagad dejo brālis. Zinu – kad viņiem būs savi bērni, tie tāpat dejos pie manis. Līdzekļi atrodas. Kurpju pāris jānopērk reizi gadā, kleitiņa mazajiem tik daudz nemaksā. Svarīgas ir emocijas, tas, lai bērnam patīk. Ir bērni, kas man nometnē saka – kā man gribas jaunās kustības, kā man patīk mana jaunā variācija!
Dejā cilvēks var izpausties – iemācīties pārvaldīt ķermeni, izjust brīvību no tā, ka dejo. Man ir pieci vai pat deviņi desmit treniņi dienā, un katrā treniņā es vienalga bērniem dodu maksimālās emocijas, lai dejojums būtu maksimāli spēcīgs. Varbūt tāpēc, ka viņi redz, ka man tas patīk, arī bērniem tas patīk. Tai atgriezeniskajai saitei ir jābūt.
– Jūs strādājat ne tikai ar bērniem, bet arī ar pieaugušajiem.
Jau trešo gadu man ir pieaugušo grupa, kādi pieci pāri, ar viņiem ir ļoti interesanti. Pirmo gadu bija tādi, kas tikko sākuši dejot, tad viņus uztrenēju, un mēs jau bijām aizbraukuši uz hobiju sacensībām. Pieaugušie atšķirībā no bērniem, kas visu dara ar emocijām un pēc inerces – bērns dažas reizes izmēģina kustību, un viņam sanāk –, strādā jau ar prātu. Treniņos ir lielāks humors, var pasmieties arī par sevi. Kad pieaugušajiem izdodas, viņi priecājas vēl vairāk nekā mazie. Un disciplīna ir fantastiska – visi tevī klausās atvērtu muti.
Esmu ļoti priecīga par Anitas un Jura Boldiševicu, kuri gan nav no pirmsākumiem manis trenēts pāris, panākumiem – pagājušajā gadā viņi kļuva par standartdeju čempioniem savā, senioru, grupā. Viņi ļoti nopietni attiecas pret treniņiem – bērniem vajadzētu pamācīties. Arī tagad, vasarā, vismaz reizi nedēļā nāk pie manis padejot. Mēs gatavojamies standartdeju čempionātam, ko organizēju un kas Jelgavā notiks janvārī. Arī bērni jau zina par čempionātu.
Jau vairākus gadus esmu pievērsusies standartdejām, Artūrs vairāk strādā ar Latīņamerikas dejām. Standartdejas – tas ir mans. Protams, man patīk arī Latīņamerikas dejas, bet esam sadalījuši spēkus.
Strādāju ar pirmsskolas vecuma bērniem (četri pieci gadi), pamatskolu, tīņiem, pieaugušajiem, nāk jaunie pāri, kas vēlas apgūt kāzu valsi, meitenes, kam šoviem nepieciešamas etīdes. Visiem palīdzu. Bet, ja man prasītu, kāds vecums visvairāk patīk, teiktu – tīņu. Tas ir vecums, kurš nevienam nepatīk, 5.–7. klase. Jā, viņi ir nedaudz sevī, bet man patīk. Jūtu, ka esmu viņiem autoritāte, viņi tiešām mani klausa. Apjautājos, kā sokas mācībās. Vēl man patīk 2.–4. klase, kad esmu bērnus jau nedaudz izveidojusi un redzu, kā viņi kļūst par dejotājiem.
Grūts vecums ir 16–18 gadi. Tu vari jaunietim palīdzēt, bet viņš jau ir izveidojies. Ir ļoti grūti kaut ko mainīt dejotāja galvā, ja draugi vai vecāki viņu jau sākuši veidot. Latvijā vispār šajā vecumā ir pamaz pāru. Mēs aizbraucam uz sacensībām un visus viņus pazīstam.
– Kāda ir situācija sporta dejās Latvijā?
Bērnu grupā pāru ir daudz. Latvijas čempionātā piedalās 35–40 pāru, un tie visi ir labi dejotāji. Sacensībās tuvākajās ārzemēs Latvijas pāri izskatās labi. Junioros pāru skaits nedaudz samazinās, grūtāk ir jauniešu posmā. Dejotāju nav nevis tāpēc, ka nepatiktu dejot. Vienkārši Latvija ir ļoti maza – lai dejotāji pārī būtu vienāda līmeņa, jāmeklē jau ārpus Latvijas. Gadās, ka meitene pāraug puisi vai puisis pēkšņi izstiepjas. Ja nevar pāri atrast tepat Latvijā, tiek meklēts vispirms tuvākajās ārzemēs – Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Man vecākais dēls dejo ar Igaunijas pilsoni, jaunākajam dēlam partnere ir īsāka. Bet es skatos uz priekšu ar optimismu, jo bērni grib dejot, mazo dejotāju ir daudz.
Svarīgs moments, ka tieši tajā jauniešu grupā ir jāiegulda finanses. Tērps ir viens, bet, ja gribi būt interesants pāris ar savu imidžu, jābūt diezgan labai komandai, kurā ir treneris, horeogrāfs, psihologs. Ja nav ģimenes vai sponsoru atbalsta, nokļūt pašā augšā ir diezgan problemātiski. Par to man sāp sirds, bet citādu attīstību Latvijā neredzu. Ar talantu vien ir par maz, vajadzīga komanda.
Esmu ļoti daudz strādājusi bez maksas un arī tagad, ja redzu potenciālu, to varu darīt un ar to lepojos. Bet, tāpat kā ikvienam, man ir vajadzīga alga, un visus atbalstīt nevaru. Šī ir smaga tēma, bet līdz jauniešu vecumam taču ir ļoti garš ceļš, un varbūt laika gaitā kaut kas mainīsies. Vecākiem vajag iet un meklēt, teikt, mans bērns ir talantīgs, un atbalsts būs. Jelgavā ir ļoti daudz dejotāju un labu vecāku.
Katru gadu Latvijas Sporta deju federācija rīko apbalvošanas pasākumu, uz kuru tiek aicināti labākie dejotāji savā vecuma grupā. Man ir prieks, ka gadus desmit arī divi, trīs, četri mūsu pāri gadā tiek apbalvoti.
