Beidzot ar J.Rozes izdevniecības rūpēm latviski lasošus romantiķus sasniedzis teju vai leģendārais Gastona Lerū (Gaston Leroux) romāns «Operas spoks», kas nesen nonācis visās grāmatnīcās.
Beidzot ar J.Rozes izdevniecības rūpēm latviski lasošus romantiķus sasniedzis
teju vai leģendārais Gastona Lerū (Gaston Leroux) romāns «Operas spoks», kas nesen nonācis visās grāmatnīcās.
Laikam jau vispopulārākā «Operas spoka» sižeta versija ir Endrjū Loida Vēbera mūzikls, bet filmas bijušas vairākas pēdējā, Dvaita Litla 1992. gada filma, citādi būdama holivudiska «šausmene», pasniedza arī vienreizējo un spokaino M.Sīgela mūziku. Šogad «Warner Bros» kinokompānija vēstījusi par savu ieceri realizēt filmā Vēbera mūziklu, bet kas to lai zina, cik tas būs tuvs Gastona Lerū garam.
Taču grāmata ir grāmata, un, kā parasti, rakstītais oriģinālstāsts savā ideju un problēmu risinājumu klāstā izrādījies vispilnīgākais. Kaut arī tagad franču rakstnieku Gastonu Lerū (1868-1927) mēdz atzīmēt kā vienu no gotiskās literatūras dižgariem pēc Edgara Alana Po vai Artura Konana Doila, savā dzīves laikā viņš palika neatdzīts. Arī viņa «Operas spoks» guva īstu ievērību tikai pēc autora nāves. Viņa labāko darbu klāstā bija pāris spilgtu gotisko romānu ar bagātu romantiku un vairāki aizraujoši detektīvstāstiņi. Kopumā G.Lerū sarakstījis 63 romānus. Rakstnieka valoda ir ļoti dzīva, bagāta un tēlaina.
Pirms dažiem gadiem Latvijas grāmatu tirgu sasniedza šis romāns krievu valodā, neskaitot angļu un franču izdevumus pāris vietās. Beidzot tas lasāms latviski cik zināms tulkots un izdots pirmoreiz, turklāt kvalitatīvā, ērtā un labā poligrāfiskajā izpildījumā.
Kā tad ir, kad jāizšķiras starp mīlestību pret mūziku un mīlestību pret cilvēku, kad skaistuli tomēr nevaldzina briesmonis, kurš arī grib dzīvot, kad pretstatīta mīlestība un iejūtība, talants un skaistums? Romāns visas atbildes nesniedz, taču tēlaini bagātā pusfantastiskā garā rosina meklēt. Lai saturu padarītu tuvāku realitātei, autors tajā izmantojis dažus vēsturiskus faktus. Kroplītis un skaista, talantīga meitene mūžseno kaislību un vērtību virpulī šīs V.Igo «Parīzes Dievmātes katedrāles» tēmas risinājums citā skatījumā jūtams arī šajā romānā, tikai katedrāles vietā apdzejota Parīzes Opera, kas arī kā celtne ir neparasta.
«..Krāšņi ziedi raidīja nopūtas granīta kapakmenim, slīgstot zemē līdz pat baltajai smiltij, visbrīnišķīgākās sarkanās rozes kā izplaukušas sniegā agrā rītausmā. To reibinošā smarža atdzīvināja bretoņu ziemas salto nostūri. Tā bija kā sīka dzīvība mirušo valstībā, kur nāve rēgojas ik uz soļa…»
Romāna galvenie varoņi, pat spoks savā nedzīvajā ķermenī, šķiet kā dzīvības saliņas sabiedrības mirušo jūtu valstībā. Un nav dzīvības bez emocijām, ilgām un sapņiem.
Mīlestība uzvar, taču skumjas, nezin kāpēc paliek…