Savu septiņdesmitgadi mākslinieks Ivars Klaperis atzīmē ar personālizstādi «Gleznas», kas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma līdz 9. augustam.
Glezniecības entuziastu skološana Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra» Tautas gleznošanas studijā I.Klaperim izdodas tik sekmīgi, ka bieži vien gadās aizmirst pašu galveno Ivara sūtību – pirmkārt taču viņš pats ir mākslinieks, nu sasparojies uz personālizstādi Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Ir jau arī iemesls, ko grūti uzreiz atminēt pēc mākslinieka enerģijas gan dzīvē, gan darbos, – 70 gadu jubileja. Toties personālizstādes smalki sarežģītais nosaukums labi raksturo Ivara viegli ironisko attieksmi pret dzīvi – «Gleznas».
Bet fakts, ka, skatot un priecājoties par kārtējo kultūras nama Tautas gleznošanas studijas audzēkņu veikumu, allaž ar labu vārdu tiek sumināts I.Klapera vārds, ir loģiska likumsakarība, jo studiju viņš vada kopš 1984. gada, šai laikā daudziem glezniecības interesentiem palīdzēdams izkopt un attīstīt savas dotības. I.Klapera veikums kultūrizglītībā atzīts un novērtēts ar vairākām Jelgavas Domes un pašvaldības iestādes «Kultūra» atzinībām.
I.Klaperis ir Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes loceklis. 2004. gadā saņēmis Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra» apbalvojumu «Labākais kultūras darbinieks», 2003., 2005. gadā – Jelgavas Domes Pateicības rakstu par ieguldījumu mākslas izpratnes veidošanā un aktīvu māksliniecisko radošo darbu, 2006. gadā – Pateicības rakstu par ilggadēju darbu un ieguldījumu jaunās paaudzes kultūrizglītībā.
«Studijā cilvēki atpūšas no spriedzes, izolējas no visa liekā, kas apkārt. Katra individuālā varēšana ir dažāda, no kā atkarīgs arī mācību process. Tiek veidotas klusās dabas, mācoties piemeklēt īsto toni, noder arī lielmeistaru darbu kopēšana,» stāsta mēneša jubilārs.
– Pašķirstot agrāko laiku «Zemgales Ziņas», Ivara Klapera vārds sastopams bieži. Bet visbiežāk – pedagoga ampluā. Vai nav žēl, ka varbūt kā profesionāls mākslinieks pats būtu uzgleznojis kādu gleznu vairāk, ja nozīmīgu sava laika daļu nepavadītu Tautas gleznošanas studijā?
Teikšu pavisam atklāti – nav žēl. Tas ir darbs, ko es daru no sirds un cenšos paveikt pēc iespējas labāk. Efekts jau ir abpusējs – nododot savas zināšanas studistiem, arī pats bagātinos no viņiem. Ir jau arī, no kā mācīties, jo studisti mums pārstāv visplašāko vecuma amplitūdu – no «zaļiem» padsmitniekiem līdz pat nobriedušiem cilvēkiem ar bagātu dzīves un mākslas pieredzi, ir pat deviņdesmitgadnieki. Un tad jājautā – kurš no kura vairāk mācās? Katrā ziņā to aizrautību un gleznotprieku, ar kādu studisti nāk uz nodarbībām, tā saucamie profesionāļi, pie kuriem man nāktos pieskaitīt sevi, varu tikai apbrīnot.
Nu jau pagājis labs laiciņš, kopš Tautas gleznošanas studiju vadām divatā – man talkā nākusi gleznotāja Anda Kalniņa, jo kopējais studistu skaits nu jau pārsniedzis 70, un vienam galā vairs nekādi netikt.
– Tiktāl par studistiem. Kad un kur pats kļuvi par oficiālu mākslinieku ar diplomu? Personālizstādē izstādīti dažādu gadu darbi, un visvairāk pārsteidz, ka dažbrīd grūti pateikt, vai glezna tapusi nesen vai pirms vairākiem gadu desmitiem. Ar to nedomāju, ka esi apstājies attīstībā, bet viss kopā izskatās satriecoši labi.
Pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmiju nu jau tālajā 1980. gadā, un arī pašam gribas cerēt, ka attīstība notiek pa spirāli, nevis vienkārši riņķoju pa apli. Bet par gleznu izkārtojumu un to, ka viss ir tieši tā, ne citādi un, cik esmu dzirdējis no apmeklētājiem, labi izskatās, kā allaž, milzīga pateicība Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzeja māksliniecei Mārītei Leimanei.
Pirms personālizstādes pat ilgi domāju – varbūt to rīkot Jelgavas kultūras namā, kur tik daudz laika pavadīts ar studistiem. Tomēr Mārītes profesionālisms izstāžu iekārtošanā un šī muzeja zāle, kas, manuprāt, ir vislabākā izstāžu telpa mūsu pilsētā, šoreiz lika izvēlēties «Academia Petrina».
– Arī žanriski tavi darbi ir it kā dažādām kategorijām un stiliem piederīgi.
Sākumā, kā to jau savā anotācijā uzsvēris mākslas zinātnieks Māris Brancis, lielu vērību veltīju portretam. Tie parasti bija neliela formāta, krāsās satumsināti, iedziļinoties modeļa emocionālajā noskaņā un meklējot raksturīgu kompozīciju. Esmu pievērsies arī ainavai, bet bija periods, kad interesi izraisīja klusā daba. Blakus lietu kārtojumiem lielāku nozīmi ieguva arī ziedi.
Esmu no tiem gleznotājiem, kas vislabprātāk strādā telpās, bet dabā veidoju pirmuzmetumu jeb tā saucamo skici. Tad es varu aiziet vēl salīdzināt, kā objekts dabā izskatās tajā pašā diennakts stundā un noskaņā, bet jau citos klimatiskajos apstākļos un kaut ko pamainīt, ja vajadzīgs.
– Tavā izstādē noteiktā periodā (pat ne periodā, jo tādas gleznas atkārtojas laiku pa laikam) blakus viegli uztveramiem reālistiskiem darbiem parādās kaut kas ne tik viegli acij tverams, krāsām rodas dekoratīvs paspilgtinājumms, tā kā velk no reālā uz abstrakto…
Bija tāds periods astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad nolēmu pamēģināt gleznot mazliet «atrautāk no zemes», arī vēlāk bijuši dažādi periodi. Galvenais, lai pašam un skatītājam būtu interesanti. Manos jaunākā laika darbos dekoratīvismam un nosacītībai ir liela nozīme. No reālisma toreiz apzināti nedaudz atkāpos, tāpēc katram ir iespēja manās gleznās saskatīt, ko grib.
– Jelgavas mākslinieku kopizstādēs piedalies bieži, bet personālizstāžu jau minētās lielās studijas slodzes dēļ nav pārāk daudz. Spilgtā atmiņā 2011. gada Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zāle, kad biji viens no tās pirmatklājējiem (pirms tam tur bija tikai tāda eksperimentāla kopizstāde).
Bija arī izstāde muzejā, bet laikam nedaudz pirms tam.
Katrā vietā, pat katrā diennakts stundā darbi izskatās citādi, tāpēc esmu priecīgs par ikvienu dāvāto iespēju. Mani interesē gaisma, līniju ritmi un krāsu saskaņa, kas katrā telpā iegūst jaunu skatījumu. Laikam ritot, atkal šad un tad esmu pievērsies reālākam dabas attēlojumam, un, kā liecina pēdējā laika darbi, īstenība no jauna piesaista radošo pašizteiksmi, arī portrets aicināt aicina tam atvēlēt enerģiju.
Mēģinu būt dzīves apliecinātājs, ar saviem darbiem nākt pie skatītāja ar optimistisku dzīves uztveri, vitalitāti, kaut arī dažkārt attēlojot dramatiskas noskaņas. ◆
