Pēc politikas zinātnes teorētiķu atzinuma, katru valsti raksturo vairākas pazīmes.
Pēc politikas zinātnes teorētiķu atzinuma, katru valsti raksturo vairākas pazīmes. Proti, teritorija, tās iedzīvotāji un publiskā vara, bet kā ceturto pazīmi nereti izdala katras valsts spēju veidot attiecības ar citām valstīm, ko politikas terminoloģijā apzīmē kā valsts ārpolitiku. Vispārējās globalizācijas ietekmē katras valsts ārpolitika tiek skatīta kā ļoti svarīga valsts pārvaldes daļa, jo mūsdienu pasaulē valstij ir grūti pastāvēt, neiekļaujoties kādā starpvalstu aliansē, savienībā vai organizācijā, jo tām ir kā politiskie, tā arī ekonomiskie un drošības mērķi, kas šodien nav vienaldzīgi nevienai pasaules valstij. Par Latvijas ārpolitikas prioritāti jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir pasludināta integrācija Eiropas Savienībā un NATO, kā arī labu attiecību uzturēšana ar kaimiņvalstīm. Un laikam tieši ārpolitikā Latvijas politiķiem ir izdevies panākt vislielākos sasniegumus (ja neskaita attiecības ar Krieviju).
Līdz šim arī visas Latvijas valdības centušās konsekventi veidot ārpolitiku atbilstoši izvirzītajām prioritātēm, bet ar katrām jaunām vēlēšanām tiek piedāvāti arī jauni tās attīstības virzieni.
Partiju programmās pirms šīm vēlēšanām varam atrast diametrāli pretējus viedokļus par to, kādā veidā būtu jāveido Latvijas ārpolitika. Te gan jāpiebilst, ka virknei labēji centrisko partiju ārpolitikas piedāvājums ir visai vienveidīgs un lielos vilcienos atbilst jau iepriekšējo valdību deklarētajām prioritātēm. Vienīgi vēl jāatzīmē, ka tādas politiķu brālības kā Tautas partija, «Latvijas ceļš», «Jaunais laiks», Zaļo un Zemnieku savienība u.c. šoreiz sola pievērst pastiprinātu uzmanību Latvijas zemnieku interešu aizstāvībai ES iestāšanās sarunās. Zemnieku interešu aizsardzība sarunās ar ES kļuvusi par atsevišķu partiju jājamzirdziņu, un vai katrs sevi cienošs politiķis par savu pienākumu uzskata apsolīt zemniekiem sarunās ar ES komisāriem nodrošināt līdzvērtīgus nosacījumus un atbilstošas ražošanas kvotas. Ņemot vērā partiju programmu ārpolitikas sadaļu vienveidību, šoreiz vairāk uzmanības veltīsim tām partijām, kuras pauž atšķirīgu nostāju.
Par labā spārna ārpolitikas līderiem jau tradicionāli sevi piesaka «tēvzemieši», kas līdzīgi labēji centriskajām partijām («JL», «LC», TP, ZZS) piedāvā darboties starptautiskajās un reģionālajās drošības, politiskajās un ekonomiskajās struktūrās, tai skaitā ES un NATO. Tomēr, saglabājot cerības uz nacionāli orientētajiem vēlētājiem, «tēvzemieši» turpina murgot par nepieciešamību Hāgas starptautiskās tiesas līmenī atzīt Latvijas okupācijas faktu, uz kuru pamatojoties, būtu iespējams pieprasīt materiālo kompensāciju no PSRS mantinieces Krievijas. Protams, ierakstot šādu teikumu savā programmā, «tēvzemieši» necer uz labām attiecībām ar Krieviju, bet gan diplomātiski piedāvā veidot lietišķas attiecības ar mūsu lielāko kaimiņvalsti. Tā kā varam pilnīgi droši teikt, ka vismaz programmatiski «tēvzemieši» turpina saglabāt savu «stingro nacionālo mugurkaulu». Vēl radikālāk ir noskaņota nacionālisma apmātā Aivara Gardas Latviešu partija (LP), kas piedāvā dekolonizēt Latviju, veidojot nacionālu valsti. Turklāt LP sola neatdot Latviju ES, bet nācijas drošības labā sola sadarboties ar NATO un veidot Baltijas valstu aizsardzības savienību.
Diametrāli pretējos uzskatos ir tā sauktās «bites» («PCTVL»), piedāvājot veidot līdzsvarotu ārpolitiku starp Austrumiem un Rietumiem, īpašu uzsvaru liekot uz labām kaimiņattiecībām starp Latviju un Krieviju. Uz ES «bitenieki» skatās ar optimismu, jo, viņuprāt, tas ir lielisks veids, kā veicināt demokrātijas attīstību, proti, būs vairāk iespēju iestāties par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām. Attiecībā uz Latvijas līdzdalību NATO «bites», ņemot vērā Krievijas attieksmi, gan izsakās visai rezervēti, tomēr piedāvā valstī veidot profesionālu armiju. Turklāt Jurkāns, Ždanoka
