Sešpadsmitgadīgā Alīna Fjodorova, Eiropas čempionāta debitante un 16. vietas ieguvēja, mācās Anniņmuižas vidusskolā Rīgā. Galvaspilsētā kopš piecu gadu vecuma sākušās arī viņas daiļslidotājas gaitas, bet nu jau ceturto gadu Alīna ir Jelgavas Ledus sporta skolas audzēkne. Pāris dienas pēc čempionāta Šefīldā viņu sastopam kārtējā treniņā uz Jelgavas halles ledus, kur meitene trenera Andreja Brovenko vadībā atkal cītīgi griež sarežģītos lēcienus.
Kā skaidroja sacensību komentētāja televīzijā, tas bija trīskāršais tulups, kur kopumā ļoti labi izpildītajā izvēles programmā Latvijas jaunā daiļslidotāja mazliet saminstinājās. Vai tas būtu ierindojams starp grūtākajiem, jautāju Alīnai, kad treniņpauzē viņa atvēlējusi brīdi sarunai. «Nē, šoreiz nepareizi izdarīju «iegājienu», sāku steigties, tāpēc arī neizdevās. Grūtākais no sešiem lēcienu veidiem, bet arī punktos vērtīgākais ir lucs, kur iebrauciena loks ir griezienam pretējā virzienā. Šefīldā tas nebija manā programmā, bet pasaules junioru čempionātā, kam tagad gatavojos, ir obligāts īsās programmas elements,» meitene skaidro un ar smaidu piebilst, ka līdz ar obligāto prasību, kādas nav pieaugušajiem, starts junioru konkurencē varētu būt pat grūtāks.– Ar visu kļūmi 89 punkti izvēles slidojumā un vairāk par 133 kopsummā ir tavs labākais rezultāts.Jā, iepriekš lielākā punktu summa bija junioru «Grand Prix» posmā septembra beigās. Pirms Latvijas čempionāta decembrī gandrīz mēnesi noslimoju ar plaušu iekaisumu un nebiju labākajā formā, bet līdz Šefīldai izdevās to uzlabot. Daudz deva divu nedēļu treniņi pie Jevgeņija Rukavicina Sanktpēterburgā.– Līdz Eiropas un pasaules līmenim laikam gan var tikt, ja esi uz slidām kopš mazotnes?To, ka man jāsporto, izlēma vecāki, jo biju ļoti kustīgs bērns. Piecu gadu vecumā mamma aizveda uz tenisu, bet tur tik mazus neņēma, un nākamā izvēle bija daiļslidošana. Mana pirmā trenere bija Jevgēņija Kārkliņa, pie kuras, starp citu, tolaik pāru slidojumos trenējās arī Andrejs Brovenko. Kad viņš pats kļuva par treneri, pārgāju pie Andreja, bet paralēli jau daudzus gadus ik pa laikam braucu arī trenēties un konsultēties uz Sanktpēterburgu.– Starp Rīgu, Jelgavu un Sanktpetērburgu – skolniecei varētu būt visai sarežģīti. Kāds ir tavs dienas režīms?Grūtāk bija pagājušajā gadā ar devīto klasi un eksāmeniem. Bet citādi – ir pierasts. Piecas sešas stundas esmu skolā, tad dodos uz Jelgavu. Skolas darbus izpildu pārtraukumā starp diviem treniņiem. Mājās esmu ap deviņiem desmitiem. Brīvdienu rītos gan kārtīgi izguļos. Liels atbalsts man ir mamma, kas brauc arī līdzi uz Sanktpēterburgu. Tētis tad paliek ar jaunāko brāli, kurš trenējas hokejā.– Skatītāji sūrā darba vietā redz grāciju, arī tērpa krāšņumu. Uzvarētāja Karolīna Kostnere finālā slidoja sievietēm neierastā bikšu tērpā. Vai par apģērbu tev pašai ir kāda teikšana?Sacensību apģērbam ir savi noteikumi, un tikai pirms dažiem gadiem sievietēm atļauts slidot arī bikšu tērpā. Manus apģērbus jau daudzus gadus darina šuvēja Rīgā. Tie top saskaņā ar priekšnesuma horeogrāfiju, tēlu, mūziku. Es izsaku savas vēlmes, bet galarezultāts rodas kopīgās diskusijās.– Šefīldai izvirzīto mērķi izpildīji ar uzviju. Kas vēl ir šāgada svarīgākajos plānos?Svarīgi labāk nekā pagājušajā gadā startēt pasaules junioru čempionātā, bet nozīmīgākais būs pasaules čempionāts pieaugušajiem marta beigās. Tur 18. vieta jau būtu ceļazīme uz olimpiādi Sočos.
