Grūti saprast no 23. līdz 25. oktobrim kultūras namā rīkoto «Rudens mūzikas svētku» kontekstu vai tas ir daudzu dienu sarīkojumu komplekss, vai atsevišķi pasākumi, kas sagrūsti zem vienota nosaukuma.
Grūti saprast no 23. līdz 25. oktobrim kultūras namā rīkoto «Rudens mūzikas svētku» kontekstu vai tas ir daudzu dienu sarīkojumu komplekss, vai atsevišķi pasākumi, kas sagrūsti zem vienota nosaukuma. Kāpēc vispār «Rudens mūzikas svētki», nevis trīs atsevišķi pieteikti sarīkojumi?
Svētku atklāšana katrā ziņā vedina uz domām, ka tie rīkoti ķeksīša pēc, ko ievilkt pasākumu plānā. Svētki nebūt neattaisno vārda «svētki» jēgu, ja mēs pieņemam, ka lietojam šo vārdu ar tādu nozīmi, kā latviešu valodā.
Nebija nekādu svētku, bet tie bija trīs pasākumi, no kuriem viens galīgi «garām», pārējie divi, pateicoties slavenībām, solīja pieņemamu rudens izklaidi.
Runājot par atklāšanas balli piektdienas vakarā, grūti izdarīt kādus spriedumus, ņemot vērā, ka uz to vietas rezervētas iepriekš un iepriekš ielūgti apmeklētāji. Rezultātā publikas vienkārši bija ļoti, ļoti maz, un pasākums līdz ar to vairāk atgādināja pēcpusdienu padomju laika restorānā, bet nekādā gadījumā svētku atklāšanu. Lai gan sporta deju klubs un modeļu studija bija cītīgi gatavojušies neesošajai auditorijai. Iespējams, konkurenci šai ballei radīja balle kinoteātrī «Zemgale» ar aktieriem H.Spanovski un J.Paukštello. Būtībā abi pasākumi bija iznākuši vienai mērķauditorijai… Tiesa, ja kultūras nams vispār šķiro vai meklē mērķauditorijas saviem pasākumiem.
Sestdienas ģimeniskais pasākums bērniem bijis kā vienkāršs labi gatavots koncerts, bet svētdienas pasākums ar lielo slaveno aktieru plejādi kā labi gatavots šovs, piedāvājot provincei iespēju baudīt valsts labāko aktieru sniegumu, ņemot vērā, ka uz to netika gaidīti baznīcu apmeklētāji (jo koncerta sākums bija svētdienā, plkst.12). Bet kāpēc tas viss jāpiesaka kā svētki? Mozaīka salikta kopā, bet tā nekā neattaino. Trūkst kopiespaida, ja neskaita rudens dzejolīšus, ar kuriem pieteicējs vai vadītājs šos pasākumus «aiz matiem» savelk zem vienotās svētku tēmas. Kāpēc vispār vajag tik daudz svētku «uz papīra», ja pietiktu ar vieniem diviem svētkiem gadā un vairākiem kvalitatīviem sarīkojumiem vai koncertiem?
Šķiet, ka Jelgavā, izņemot Rīgu, afišās ir vairāk svētku nekā jebkurā citā Latvijas pilsētā. Taču reāli to gan neizjūt.
